Jau 3.mēnešus esmu Rumānijā. Jūtos apmierināts. Nevēlos stāstīt par darbu - nekas īpašs - beidzot esmu sācis arī strādāt, bet tas, kaut kā notērē domāšanai paredzēto laiku. Divas dienas nedēļā esmu aizņemts ar brīvprātīgā darba popularizēšanu, bet pārējo laiku aizņem kopējās tikšanās un aktivitātes podu pētīšanas jomā.
Ja godīgi, tad ar podniecības tradīciju pētīšanu kārtējo reizi aplauzos - kopš uz ciemiem braucu skatīties podus, tikai vienā vietā esmu atradis kaut ko ievērības cienīgu - netālu no Rumānijas un Bulgārijas robežas atrodas neliels ciems Vadastra, kur tiek veidoti podi atbilstoši tehnoloģijai, kas atklāta, veicot arheoloģiskos izrakumus. Arheologi atraduši aptuveni 7000 tūkstošus gadus vecus podu fragmentus un podnieks Ionel Cococi, atbilstoši tā laika metodēm (nelietojot podnieka virpu un tradicionālo cepli), veido podus, kas maksimāli pietuvināti izrakumos atrasto podu aprisēm un dekorējumiem. Pārējais, ko līdz šim esmu redzējis ir pilnīgi komerciāla podniecība, kuru pētīt nav lielas intereses. Tāpēc kārtējo reizi jāpamaina nodarbošanās - esmu sācis pētīt, kāpēc podniecības tradīcijas izmirst un kāda nākotne šai profesijai gaidāma.
Kopš pēdējā ieraksta šis tas noticis. Rumānijā nosvinēju dzimšanas dienu. Cienāju ar melno balzāmu, Latvijas šprotēm (tās te var nopirkt). Balzāms nevienam negaršoja - nācās pašam izdzert, par ko noskumis nemaz nebiju. Uztaisīju sanācējiem prezentāciju par Latviju. Beidzot atradu vietu Krajovā, kur sakarīgi atpūsties - bez atsaldētajiem, ar labu mūziku un sakarīgu publiku.
Darba sakarā ar pārējiem brīvprātīgajiem bijām kādā ciemā. Tā kā bijām izsalkuši, devāmies uz veikalu. Veikals, kā veikals. Kolu ar čipsiem vairs negribas, bet nekā cita jau uzreiz ēdama nav. Mūsu projekta vadītāja negribēja ar to samierināties, tāpēc veikala pārdevējai palūdza sataisīt mums sviestmaizes ar sieru, desu, tomātiem un ko nu katrs vēlas. Pārdevēja bija nedaudz apmulsusi, bet man par lielu pārsteigumu viņa turpat pie kases ķērās pie "pusdienu gatavošanas" un papildus ne santīma neprasot, sasmērēja katram pēc spējām un vajadzībām. Šito es labprāt pamēģinātu Latvijā - baidos, ka dzirdēšu par sevi daudz jauna:)
Devos arī uz kādu ciemu skatīties podus. Pirms tam noskaidroju personas vārdu, kuru gribētu satikt. Ierados ciemā un teicu, ka gribu satikt podnieku tādu un tādu, un jautāju, vai viņš zina, kur tāds atrodams. Attiecīgais vīrietis man visai smalkjūtīgi paskaidroja, ka satikt to podnieku varētu būt zināmas grūtības. Problēma esot visai nepatīkama - podnieks jau divus gadus esot miris! Tā nu devos atpakaļ.
Biju te tā kā kinoteātrī. Izcili. Filma bija par kaut kādiem japāņu rakstniekiem, kas cērt galvas nezināmu motīvu vadīti. Nezinu, kā filma - īpaši neskatījos, bet publika kinoteātrī bija vienreizēja. Zāle liela - aizpildīta par aptuveni 10 procentiem. Ja uz filmu atnāk tikai daži, tad to nemaz nerāda. Šoreiz bija kādi 25 - daudz. Man nepierasti likās, ka publika bez kautrēšanās filmas laikā sarunājās pa telefonu, staigāja pa zāli un arī publiski komentēja uz ekrāna notiekošo it īpaši atbalstu paužot un komentējot erotiskās ainas. Viņi pat centās palīdzēt - galvenajam varonim teica priekšā, kas konkrētajā situācijā tālāk būtu darāms!:)
Šajā laikā esmu pabijis ļoti daudzos dažādos dzīvokļu un ārpusdzīvokļu pasākumos. Vienā gadījumā dzīvoklis pēkšņi sāka piepildīties ar siltu ūdeni, jo vannas istabā trubas bija tā kā pārplīsušas. Atslēgt mājai ūdeni izdevās tikai pēc ilgāka laika pēc pagraba durvju uzlaušanas. Neticami, bet kaimiņiem, kas tika pilnībā appludināti, bija ļoti grūti pārliecinoši paskaidrot, ka 15 pavisam nedaudz iereibušiem jauniešiem nelaimīgajā dzīvoklī nav ne mazākās saistības ar trubu uzsprāgšanu!
Sara no Spānija man izteica beidzot komplimentu - manas mazās plaukstas esot tik maigas kā zīdaiņa dibens! Paldies!
Bija ļoti foršs 11.novembris. Lāčplēša dzimšanas dienai par godu devos uz vienu ciemu skatīties podus. Vietējie uzreiz man pateica, ka te podu nav, bet 3 km tālāk gan esot. Kas man lauku puikam 3 km - nieka 30 minūtes. Tā nu devos. Viņi gan aizmirsa pateikt, ka man vajadzīgais ciems esot kalna otrā pusē un ka rudenī kalnu ceļš ir grūti ejams, jo ūdens nāk lejā no kalna. Pēc 2 stundām saprotu, ka labāk nevajadzēja! Nogurums, kalnos nevienas dzīvas dvēseles, kājas dubļos līdz potītēm, kanpi velku kājas un nezinu pat vai pareizajā virzienā. Pilnai laimei fotoaparāts atsakās darboties, jo vietējās baterijas tam nepatīk:( Izeju vietā, kur parādās taka ar iespēju iet pa labi un pa kreisi. Es jau neesmu stulbs - no pasakām zinu, ka pa kreisi laist nav labi. Eju pa labi. Pēc kāda laika dzirdu šķindoņu - noteikti cilvēki - es tak zināju, ka pa labi jāiet. Nebija cilvēki, bet govs ar zvaniņu kaklā. Ko viņa dara te kalnos tā arī nesapratu. Skaidrs vien, ka viņa te jau ilgi dzīvo. Tā nu taka beidzās nogāzē, kurā ieejot, atpakaļ varētu neiznākt...nācās vien brist atpakaļ un secināt, ka reizēm tomēr jālaiž pa kreisi. Sāka tumst un likās, ka būs jāguļ kalnos (kāds prieks, ka nepaņēmu guļammaisu). No satraukuma, kājas mani nesa pašas...pēc pāris stundām iznācu pļavā pie govīm, kas ļāva uzelpot un atrast ceļu uz tuvējo ciemu. Tā nu 3 km gāju aptuveni 4 stundas. Kad tiku ciemā bija jau tumšs. No pārguruma podi mani ļoti vairs neinteresēja. Problēmu pilnībā atrisināja satikts vietējais, kas paskaidroja, ka arī viņu ciema podnieks jau laiciņu kā labākos laukos. Ejot laukā no ciema man divas reizes koda viens suns - par laimi mazs - abas reizes iekoda zābakā. Punktu laimei pielika ciema uzraksts, ko ieraudzīju atstājot šo skaisto bet nolāpīto ciemu - tas nepārprotami vēstīja, ka esmu sajaucis ciemu. Nav ne jausmas, kas par podnieku viņiem nomiris:) Nākamajā naktī nogulēju 14 stundas...
Tas pagaidām laikam viss...gaidīšu iedvesmu un tad jau atkal..
Ja godīgi, tad ar podniecības tradīciju pētīšanu kārtējo reizi aplauzos - kopš uz ciemiem braucu skatīties podus, tikai vienā vietā esmu atradis kaut ko ievērības cienīgu - netālu no Rumānijas un Bulgārijas robežas atrodas neliels ciems Vadastra, kur tiek veidoti podi atbilstoši tehnoloģijai, kas atklāta, veicot arheoloģiskos izrakumus. Arheologi atraduši aptuveni 7000 tūkstošus gadus vecus podu fragmentus un podnieks Ionel Cococi, atbilstoši tā laika metodēm (nelietojot podnieka virpu un tradicionālo cepli), veido podus, kas maksimāli pietuvināti izrakumos atrasto podu aprisēm un dekorējumiem. Pārējais, ko līdz šim esmu redzējis ir pilnīgi komerciāla podniecība, kuru pētīt nav lielas intereses. Tāpēc kārtējo reizi jāpamaina nodarbošanās - esmu sācis pētīt, kāpēc podniecības tradīcijas izmirst un kāda nākotne šai profesijai gaidāma.
Kopš pēdējā ieraksta šis tas noticis. Rumānijā nosvinēju dzimšanas dienu. Cienāju ar melno balzāmu, Latvijas šprotēm (tās te var nopirkt). Balzāms nevienam negaršoja - nācās pašam izdzert, par ko noskumis nemaz nebiju. Uztaisīju sanācējiem prezentāciju par Latviju. Beidzot atradu vietu Krajovā, kur sakarīgi atpūsties - bez atsaldētajiem, ar labu mūziku un sakarīgu publiku.
Darba sakarā ar pārējiem brīvprātīgajiem bijām kādā ciemā. Tā kā bijām izsalkuši, devāmies uz veikalu. Veikals, kā veikals. Kolu ar čipsiem vairs negribas, bet nekā cita jau uzreiz ēdama nav. Mūsu projekta vadītāja negribēja ar to samierināties, tāpēc veikala pārdevējai palūdza sataisīt mums sviestmaizes ar sieru, desu, tomātiem un ko nu katrs vēlas. Pārdevēja bija nedaudz apmulsusi, bet man par lielu pārsteigumu viņa turpat pie kases ķērās pie "pusdienu gatavošanas" un papildus ne santīma neprasot, sasmērēja katram pēc spējām un vajadzībām. Šito es labprāt pamēģinātu Latvijā - baidos, ka dzirdēšu par sevi daudz jauna:)
Devos arī uz kādu ciemu skatīties podus. Pirms tam noskaidroju personas vārdu, kuru gribētu satikt. Ierados ciemā un teicu, ka gribu satikt podnieku tādu un tādu, un jautāju, vai viņš zina, kur tāds atrodams. Attiecīgais vīrietis man visai smalkjūtīgi paskaidroja, ka satikt to podnieku varētu būt zināmas grūtības. Problēma esot visai nepatīkama - podnieks jau divus gadus esot miris! Tā nu devos atpakaļ.
Biju te tā kā kinoteātrī. Izcili. Filma bija par kaut kādiem japāņu rakstniekiem, kas cērt galvas nezināmu motīvu vadīti. Nezinu, kā filma - īpaši neskatījos, bet publika kinoteātrī bija vienreizēja. Zāle liela - aizpildīta par aptuveni 10 procentiem. Ja uz filmu atnāk tikai daži, tad to nemaz nerāda. Šoreiz bija kādi 25 - daudz. Man nepierasti likās, ka publika bez kautrēšanās filmas laikā sarunājās pa telefonu, staigāja pa zāli un arī publiski komentēja uz ekrāna notiekošo it īpaši atbalstu paužot un komentējot erotiskās ainas. Viņi pat centās palīdzēt - galvenajam varonim teica priekšā, kas konkrētajā situācijā tālāk būtu darāms!:)
Šajā laikā esmu pabijis ļoti daudzos dažādos dzīvokļu un ārpusdzīvokļu pasākumos. Vienā gadījumā dzīvoklis pēkšņi sāka piepildīties ar siltu ūdeni, jo vannas istabā trubas bija tā kā pārplīsušas. Atslēgt mājai ūdeni izdevās tikai pēc ilgāka laika pēc pagraba durvju uzlaušanas. Neticami, bet kaimiņiem, kas tika pilnībā appludināti, bija ļoti grūti pārliecinoši paskaidrot, ka 15 pavisam nedaudz iereibušiem jauniešiem nelaimīgajā dzīvoklī nav ne mazākās saistības ar trubu uzsprāgšanu!
Sara no Spānija man izteica beidzot komplimentu - manas mazās plaukstas esot tik maigas kā zīdaiņa dibens! Paldies!
Bija ļoti foršs 11.novembris. Lāčplēša dzimšanas dienai par godu devos uz vienu ciemu skatīties podus. Vietējie uzreiz man pateica, ka te podu nav, bet 3 km tālāk gan esot. Kas man lauku puikam 3 km - nieka 30 minūtes. Tā nu devos. Viņi gan aizmirsa pateikt, ka man vajadzīgais ciems esot kalna otrā pusē un ka rudenī kalnu ceļš ir grūti ejams, jo ūdens nāk lejā no kalna. Pēc 2 stundām saprotu, ka labāk nevajadzēja! Nogurums, kalnos nevienas dzīvas dvēseles, kājas dubļos līdz potītēm, kanpi velku kājas un nezinu pat vai pareizajā virzienā. Pilnai laimei fotoaparāts atsakās darboties, jo vietējās baterijas tam nepatīk:( Izeju vietā, kur parādās taka ar iespēju iet pa labi un pa kreisi. Es jau neesmu stulbs - no pasakām zinu, ka pa kreisi laist nav labi. Eju pa labi. Pēc kāda laika dzirdu šķindoņu - noteikti cilvēki - es tak zināju, ka pa labi jāiet. Nebija cilvēki, bet govs ar zvaniņu kaklā. Ko viņa dara te kalnos tā arī nesapratu. Skaidrs vien, ka viņa te jau ilgi dzīvo. Tā nu taka beidzās nogāzē, kurā ieejot, atpakaļ varētu neiznākt...nācās vien brist atpakaļ un secināt, ka reizēm tomēr jālaiž pa kreisi. Sāka tumst un likās, ka būs jāguļ kalnos (kāds prieks, ka nepaņēmu guļammaisu). No satraukuma, kājas mani nesa pašas...pēc pāris stundām iznācu pļavā pie govīm, kas ļāva uzelpot un atrast ceļu uz tuvējo ciemu. Tā nu 3 km gāju aptuveni 4 stundas. Kad tiku ciemā bija jau tumšs. No pārguruma podi mani ļoti vairs neinteresēja. Problēmu pilnībā atrisināja satikts vietējais, kas paskaidroja, ka arī viņu ciema podnieks jau laiciņu kā labākos laukos. Ejot laukā no ciema man divas reizes koda viens suns - par laimi mazs - abas reizes iekoda zābakā. Punktu laimei pielika ciema uzraksts, ko ieraudzīju atstājot šo skaisto bet nolāpīto ciemu - tas nepārprotami vēstīja, ka esmu sajaucis ciemu. Nav ne jausmas, kas par podnieku viņiem nomiris:) Nākamajā naktī nogulēju 14 stundas...
Tas pagaidām laikam viss...gaidīšu iedvesmu un tad jau atkal..
