Kāpēc Latvijai vajadzīgi mazie HES?

Turpmāk aprakstītas tikai dažas rīta domas mazo HES (MHES) jautājumā. Domas sakārtotā versijā tiks publicētas vēlāk.

Uzdodot sev jautājumus, radās šādas atbildes:

Kāpēc teorētiski būtu atbalstāma MHES būvniecība?
It kā tāpēc, ka MHES ražo elektrību no atjaunojamiem resursiem (ūdens upēs tecēs ja ne mūžīgi, tad vēl ļoti ilgi). Šā iemesla dēļ MHES tiek iekļautas atjaunojamo ("zaļo") energoresursu grupā. Un ja jau zaļš un atjaunojams, tad jau laikam labs un vajadzīgs. Bet dzīvē viss ir savādāk - MHES no "zaļuma" nav ne smakas.

Kāpēc MHES nav "zaļā" enerģija?
Tāpēc, ka MHES gadījumā tiek aizsprostotas upes - tiešā veidā tiek degradēta vesela dabas sistēma. Upes tiek pārvērstas par dīķiem. Sugas izmirst. Vides ministrs Raimonds Vējonis apHESotās upes savulaik nosauca par "izvarotām upēm". Nevaru nepiekrist. Dzīvē tās tādas arī izskatās.

Varbūt MHES darbībai ir ekonomiskie ieguvumi, kas kompensē dabai nodarīto kaitējumu?
Tas varētu būt labs motīvs, lai upurētu upes mūsu visu interesēs, jo jābūt reālistiem - dabu pilnībā neskartu mūsdienās saglabāt nav iespējams. Tomēr, lai dabu upurētu, ieguvumam jābūt lielākam par radīto kaitējumu.

Ko mēs iegūstam no MHES darbības?
Mēs iegūstam aptuveni 1% no kopējā elektroenerģijas apjoma patēriņa Latvijā. Un šajā brīdī, manuprāt, pat vislielākajam idiotam ir skaidrs, ka 1% dēļ nav vērts izvarot upes. Tas ir klaji nesamērīgi.

Varbūt MHES elektrību ražo lētāk un tāpēc par elektrību iedzīvotājiem jāmaksā mazāk?
Atkal nekā! Latvenergo vidējais iepirkuma tarifs no MHES pēdējos gados ir strauji audzis. Ja 2007.gadā tas bija 0,06196 Ls/kWh, tad 2009.gadā jau 0,12278 Ls/kWh. Salīdzinājumam - privātpersona par elektrību Latvenergo maksā 0,0743 ls/kWh. Ko tas nozīmē? To, ka MHES nav ekonomiskā pamatojuma darboties. Tas nozīmē, ka katrs Latvijas iedzīvotājs pārmaksā par elektrību, kas turklāt tiek iegūta vidi degradējošā veidā.

Kopsavilkums:
1) MHES nav "zaļa"enerģija;
2) Tās ieguldījums elektroenerģijas ražošanā ir nekāds;
3) Cilvēki vēl papildus piemaksā par vidi degradējošu elektrības ieguves veidu.

Tad, kāpēc Latvijai ir vajadzīgi mazie HES?

P.S. Tas, kurš mani pārliecinās, ka MHES ir dabai draudzīgi un to uzbūvēšana uz mazajām upēm bija pareizs un taisnīgs lēmums, tam apsolu visu savu karaļvalsti un vēl meitu par sievu!

EVS noslēdzies

Pagājuši vairāk kā 2 mēneši kopš esmu atgriezies no Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) Rumānijā. Pagājušajā nedēļas nogalē apmeklēju EBD izvērtēšanas tikšanos, ko rīkoja "Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra". Tā noslēdza pilnu EBD ciklu: Pirmsaizbraukšanas apmācība - EBD norise - EBD izvērtēšanas tikšanās. Laiks izdarīt secinājumus par EBD. Apkopoju atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem.

Jautājumi un atbildes:

1. Vai bija vērts braukt EBD? Bija! Šobrīd daudzas lietas darītu savādāk, tomēr pavadītais laiks vērtējams pozitīvi.
2. Ko šobrīd darītu savādāk? Es noteikti laicīgāk un rūpīgāk izvērtētu uzņēmējorganizāciju un EBD projektu.
3. Kas visvairāk pārsteidza Rumānijā? Nenormālais suņu skaits uz ielas un vienaldzība par vides aizsardzības jautājumiem.
   
4. Vai ieteiktu citiem braukt EBD? Jā! Visvairāk EBD noder jauniešiem, kas vēl nav izvēlējušies savu nākamo augstskolu vai profesiju! Labākais vecums braukšanai: 18-20 gadi.
5. Vai EBD laikā viegli iemācīties vietējo valodu? Biju gaidījis, ka būs vienkāršāk. Ja brīvprātīgā primārais mērķis ir apgūt jaunu valodu, tad neiesaku braukt uz grupu EBD projektu, bet izvēlēties individuālo projektu.
6. Vai EBD nauda ir pietiekama, lai izdzīvotu? Lai paēstu pietiek, bet bezrūpīgai dzīvei noderēs papildus līdzekļi.
7. Lielākais ieguvums no EBD? Gūta iniciatīva savu ideju un projektu realizēšanai.

Atbildes uz Jums interesējošiem jautājumiem:
gbaranovskis@inbox.lv vai
mob.tel. 26141259

Nedēļa Transilvānijā..

Pagājušo nedēļu pavadīju Transilvānijā (Rumānijas centrālajā daļā). Ceļojuma maršruts: Craiova - Bukareste - Predeal - Brasov - Sighisoara - Sibiu - Craiova.

Sapratu, kāpēc cilvēkiem tik dažādi viedokļi par to, kāda ir Rumānija. Man liekas, ka ir vismaz divas Rumānijas: Rumānijas dienvidi, kur valda nabadzība, kultūras trūkums un piesārņota vide, un Rumānija no Dienvidkarpatiem uz ziemeļiem: Eiropeiska, kulturāla un patīkama.

Pirms došanās brīvdienās nolauzu zobam malu. Negribēju izaicināt likteni, tāpēc saņēmos drosmi un izlēmu doties pie zobārsta. Arī man kā jebkuram citam ļoti patīk zobārsti. Smagākajos murgos iztēlojos, ka viņi joprojām lieto tos pašus sadistiskos zobu urbjus, ko laikā, kad mācījos sākumskolā. Realitāte izrādījās daudz labāka. Gāja labi..zobārste bija jauna un skaista. Nākamajā dienā ierados pabeigt iesākto. Laikam arī es viņai patiku - naudu viņa otrajā reizē neņēma. Ceru, ka man drīz sāks sāpēt kāds zobs...

Tā nu ar asiem zobiem devos uz Transilvāniju. Sākumā 4 dienas biju Predeal - vietā, kas pazīstama ar slēpošanas kūrortiem. Tur mēs tā pamatīgi novērtējām visu Rumānijā esošo brīvprātīgo projektus. Pēc tam ar sava projekta biedriem devāmies 5 dienu ekskursijā.

Pirmā pietura - Brašova - skaista viduslaiku "vācu izcelsmes" pilsēta. Gulējām visi 10 vienā istabā un kopīgi plānojām apskates objektus. Jau sākumā sapratu, ka neesmu radīts grupu ceļojumiem. Vienoties par kopīgām interesēm neiespējami, apskates tempi atšķiras, meitenēm patīk taisīt šopingus un gulēt līdz 10 rītā, neiespējami vienoties arī par to, vai naktsmītnes cena atbilst tās kvalitātei. Vienīgā kopīgās ceļošanas priekšrocība ir zemās naktsmītņu izmaksas, guļot visiem vienā telpā.

Nākamā pietura - Bran Castle - Drakulas pils. No Drakulas tur gan maz smakas - Vlad III the Impaler iegriezies tur tikai uz brītiņu, bet tagad šī pils tiek veiksmīgi "pārdota" tūristiem kā Drakulas pils. Bet pilij gan nebija ne vainas. Pilī tikām par puscenu. Rumānijā studentam būt izdevīgi - studentu biļetes vismaz 2 reizes lētākas kā pieaugušajiem (reizēm pat cena ir 6 reizes zemāka, pat pensionāriem jāmaksā dārgāk). Tāpēc sirdī sajutu vēlmi atkal būt studentam. A studenta kartes ta nav! Tā nu pēc čehu brīvprātīgās paraugdemonstrējuma biļešu tirgotāju izdevās pārliecināt, ka AXA apdrošināšanas karte ir specifiska ES studentu karte, kas aizstāj studenta apliecību. Ar šo apdrošināšanas karti arī nākamajā muzejā es biju atzīts par pilntiesīgu studentu. Vēlāk citā muzejā gan uzrāvos - biļetes tirgoja studente, kas manos pārliecinošajos argumentos neklausījās...šitādu neviesmīlību:)

Tālāk devos uz Sigišoaru. Arī vācu laiku pilsēta...tāda kā Cēsis. Pirms tam gan gadījās problēma Brašovas sabiedriskajā transportā. Es kā apzinīgs pilsonis gandrīz vienmēr maksāju par biļeti. Arī iepriekš biju maksājis. Iepriekšējā dienā šoferītis naudiņu paņēma bet biļetīti neiedeva, tāpēc pēdējo reizi braucot Brašovas sabiedriskajā transportā nolēmu nesponsorēt šoferīti un dažas pieturas nobraukt tā pat. Kur gadījās, kur ne - uzradās kontrolieris. Rumāņu valodā apjautājās, kur mana biļete. Biju godīgs un liku saprast, ka nav. Tad viņš izvilka soda kvīti, kas 30 reizes pārsniedz biļetes cenu. Tad nu es sapratu, ka bez paskaidrošanas neiztikt. Skaidrā latviešu valodā aptuveni 15 minūtes es viņam skaidroju racionālos iemeslus, kāpēc biļetes nav un ka sodu es neesmu pelnījis maksāt. Runāju tik paplašinātos teikumos, ka man liekas, ka mana latviešu valodas un literatūras skolotāja būtu par mani patiesi lepna. Kontrolierim gan nācās nožēlot, ka skolā nebija mācījies latviešu valodu. Nezināja, ko ar tādu analfabētu kā mani lai dara un palaida mani ar visai "siltiem", man saprotamiem rumāņu valodas novēlējumiem. Pratos kauna un nolēmu rumāniski neatbildēt ar tik pat siltiem vārdiem:) Padārgi izmaksātu..

Sigišoara patika. Apskatīju māju, kur 1431.gadā piedzima pats Cepešu Vlads (Vlad III the Impaler) un citus tūristu iecienītus objektus. Tālāk devos uz Sibiu - 2007.gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Skaista, bet nekas īpašs - ļoti atgādināja Rīgas vecpilsētu. Arī vāciešu celta.

No stopošanas bija jau sakrājies besis, tāpēc pamazām laidos uz saviem mīļajiem Rumānijas dienvidiem. Stopot Transilvānijā ir vieglāk, jo tur cilvēki vairāk apzinās, ka cilvēks stopo tāpēc, ka braukt ar sabiedrisko ir pārāk dārgi. Dienvidos šāda loģika nav visai pieņemama. No kāda šoferīša uzzināju, ka Brašovas apkaimē esot ļoti daudz lāču - viņš pēdējās nedēļas laikā divus īpatņus esot redzējis pa mašīnas logu. Turklāt pilnīgas muļķības esot, ka lāči guļot ziemā - vismaz rumāņu lāči neesot guļavas. Tā nu visu ceļu skatījos pa logu, bet šoreiz laime neuzsmaidīja..

Nobeigumā: doties ceļojumā grupā, kurā nav līdzīgas intereses un raksturi ir bezjēdzīgi. Ceļojumu sākām 10 cilvēki ar kopīgu plānu, bet atgriezāmies sadalījušies 4 dažādās grupās..kāds pārsteigums - es viens pats..Daži vēl nav pārradušies...

3.mēneši Rumānijas

Tā kā ilgs laiciņš pagājis, bet kā zināms bez iedvesmas nav aršana...joprojām tā nav atgriezusies, tāpēc turpmākais nedaudz pasauss..

Jau 3.mēnešus esmu Rumānijā. Jūtos apmierināts. Nevēlos stāstīt par darbu - nekas īpašs - beidzot esmu sācis arī strādāt, bet tas, kaut kā notērē domāšanai paredzēto laiku. Divas dienas nedēļā esmu aizņemts ar brīvprātīgā darba popularizēšanu, bet pārējo laiku aizņem kopējās tikšanās un aktivitātes podu pētīšanas jomā.

Ja godīgi, tad ar podniecības tradīciju pētīšanu kārtējo reizi aplauzos - kopš uz ciemiem braucu skatīties podus, tikai vienā vietā esmu atradis kaut ko ievērības cienīgu - netālu no Rumānijas un Bulgārijas robežas atrodas neliels ciems Vadastra, kur tiek veidoti podi atbilstoši tehnoloģijai, kas atklāta, veicot arheoloģiskos izrakumus. Arheologi atraduši aptuveni 7000 tūkstošus gadus vecus podu fragmentus un podnieks Ionel Cococi, atbilstoši tā laika metodēm (nelietojot podnieka virpu un tradicionālo cepli), veido podus, kas maksimāli pietuvināti izrakumos atrasto podu aprisēm un dekorējumiem. Pārējais, ko līdz šim esmu redzējis ir pilnīgi komerciāla podniecība, kuru pētīt nav lielas intereses. Tāpēc kārtējo reizi jāpamaina nodarbošanās - esmu sācis pētīt, kāpēc podniecības tradīcijas izmirst un kāda nākotne šai profesijai gaidāma.


Kopš pēdējā ieraksta šis tas noticis. Rumānijā nosvinēju dzimšanas dienu. Cienāju ar melno balzāmu, Latvijas šprotēm (tās te var nopirkt). Balzāms nevienam negaršoja - nācās pašam izdzert, par ko noskumis nemaz nebiju. Uztaisīju sanācējiem prezentāciju par Latviju. Beidzot atradu vietu Krajovā, kur sakarīgi atpūsties - bez atsaldētajiem, ar labu mūziku un sakarīgu publiku.

Darba sakarā ar pārējiem brīvprātīgajiem bijām kādā ciemā. Tā kā bijām izsalkuši, devāmies uz veikalu. Veikals, kā veikals. Kolu ar čipsiem vairs negribas, bet nekā cita jau uzreiz ēdama nav. Mūsu projekta vadītāja negribēja ar to samierināties, tāpēc veikala pārdevējai palūdza sataisīt mums sviestmaizes ar sieru, desu, tomātiem un ko nu katrs vēlas. Pārdevēja bija nedaudz apmulsusi, bet man par lielu pārsteigumu viņa turpat pie kases ķērās pie "pusdienu gatavošanas" un papildus ne santīma neprasot, sasmērēja katram pēc spējām un vajadzībām. Šito es labprāt pamēģinātu Latvijā - baidos, ka dzirdēšu par sevi daudz jauna:)

Devos arī uz kādu ciemu skatīties podus. Pirms tam noskaidroju personas vārdu, kuru gribētu satikt. Ierados ciemā un teicu, ka gribu satikt podnieku tādu un tādu, un jautāju, vai viņš zina, kur tāds atrodams. Attiecīgais vīrietis man visai smalkjūtīgi paskaidroja, ka satikt to podnieku varētu būt zināmas grūtības. Problēma esot visai nepatīkama - podnieks jau divus gadus esot miris! Tā nu devos atpakaļ.

Biju te tā kā kinoteātrī. Izcili. Filma bija par kaut kādiem japāņu rakstniekiem, kas cērt galvas nezināmu motīvu vadīti. Nezinu, kā filma - īpaši neskatījos, bet publika kinoteātrī bija vienreizēja. Zāle liela - aizpildīta par aptuveni 10 procentiem. Ja uz filmu atnāk tikai daži, tad to nemaz nerāda. Šoreiz bija kādi 25 - daudz. Man nepierasti likās, ka publika bez kautrēšanās filmas laikā sarunājās pa telefonu, staigāja pa zāli un arī publiski komentēja uz ekrāna notiekošo it īpaši atbalstu paužot un komentējot erotiskās ainas. Viņi pat centās palīdzēt - galvenajam varonim teica priekšā, kas konkrētajā situācijā tālāk būtu darāms!:)

Šajā laikā esmu pabijis ļoti daudzos dažādos dzīvokļu un ārpusdzīvokļu pasākumos. Vienā gadījumā dzīvoklis pēkšņi sāka piepildīties ar siltu ūdeni, jo vannas istabā trubas bija tā kā pārplīsušas. Atslēgt mājai ūdeni izdevās tikai pēc ilgāka laika pēc pagraba durvju uzlaušanas. Neticami, bet kaimiņiem, kas tika pilnībā appludināti, bija ļoti grūti pārliecinoši paskaidrot, ka 15 pavisam nedaudz iereibušiem jauniešiem nelaimīgajā dzīvoklī nav ne mazākās saistības ar trubu uzsprāgšanu!

Sara no Spānija man izteica beidzot komplimentu - manas mazās plaukstas esot tik maigas kā zīdaiņa dibens! Paldies!

Bija ļoti foršs 11.novembris. Lāčplēša dzimšanas dienai par godu devos uz vienu ciemu skatīties podus. Vietējie uzreiz man pateica, ka te podu nav, bet 3 km tālāk gan esot. Kas man lauku puikam 3 km - nieka 30 minūtes. Tā nu devos. Viņi gan aizmirsa pateikt, ka man vajadzīgais ciems esot kalna otrā pusē un ka rudenī kalnu ceļš ir grūti ejams, jo ūdens nāk lejā no kalna. Pēc 2 stundām saprotu, ka labāk nevajadzēja! Nogurums, kalnos nevienas dzīvas dvēseles, kājas dubļos līdz potītēm, kanpi velku kājas un nezinu pat vai pareizajā virzienā. Pilnai laimei fotoaparāts atsakās darboties, jo vietējās baterijas tam nepatīk:( Izeju vietā, kur parādās taka ar iespēju iet pa labi un pa kreisi. Es jau neesmu stulbs - no pasakām zinu, ka pa kreisi laist nav labi. Eju pa labi. Pēc kāda laika dzirdu šķindoņu - noteikti cilvēki - es tak zināju, ka pa labi jāiet. Nebija cilvēki, bet govs ar zvaniņu kaklā. Ko viņa dara te kalnos tā arī nesapratu. Skaidrs vien, ka viņa te jau ilgi dzīvo. Tā nu taka beidzās nogāzē, kurā ieejot, atpakaļ varētu neiznākt...nācās vien brist atpakaļ un secināt, ka reizēm tomēr jālaiž pa kreisi. Sāka tumst un likās, ka būs jāguļ kalnos (kāds prieks, ka nepaņēmu guļammaisu). No satraukuma, kājas mani nesa pašas...pēc pāris stundām iznācu pļavā pie govīm, kas ļāva uzelpot un atrast ceļu uz tuvējo ciemu. Tā nu 3 km gāju aptuveni 4 stundas. Kad tiku ciemā bija jau tumšs. No pārguruma podi mani ļoti vairs neinteresēja. Problēmu pilnībā atrisināja satikts vietējais, kas paskaidroja, ka arī viņu ciema podnieks jau laiciņu kā labākos laukos. Ejot laukā no ciema man divas reizes koda viens suns - par laimi mazs - abas reizes iekoda zābakā. Punktu laimei pielika ciema uzraksts, ko ieraudzīju atstājot šo skaisto bet nolāpīto ciemu - tas nepārprotami vēstīja, ka esmu sajaucis ciemu. Nav ne jausmas, kas par podnieku viņiem nomiris:) Nākamajā naktī nogulēju 14 stundas...

Tas pagaidām laikam viss...gaidīšu iedvesmu un tad jau atkal..

6.un 7.nedēļa. Skatos podus.

Pagājušo divu nedēļu nogales pavadīju ārpus Krajovas. Tā kā manas individuālās aktivitātes projekta ietvaros paredz pētīt podniecības tradīcijas Rumānijā, tad izlēmu vispirms apskatīt salīdzinoši netālu esošo pilsētu Horezu, kas tiek uzskatīta par Rumānijas podniecības centru.

Horezu ir neliela pilsētiņa (aptuveni 7000 iedzīvotāju) netālu no pilsētas Ramnicu Valcea un nedaudz vairāk kā 100 km no manas pilsētas Krajovas. Neskatoties uz nelielo attālumu, lai nokļūtu tur ar sabiedrisko transportu, nepieciešamas aptuveni 4 stundas. Tāpēc izlēmu doties turp ar stopiem.

Izrādījās, ka stopotājiem šeit viegla dzīve - mani paņēma jau 3.braucošā mašīna. Ļai gan Rumānijā pieņemts maksāt par stopošanu (parasti šoferim tiek atstāta summa, kas aptuveni atbilst pusei no sabiedriskā transporta cenas par attiecīgu distanci), tomēr šoferis no manis naudu nevēlējās. Arī citi brīvprātīgie ļoti reti satikuši šoferus, kas prasa naudu. Pirmais šoferis noveda aptuveni pusdistanci un mūsu ceļi šķīrās.

Stopoju vēlreiz. Šoreiz bija jāgaida ilgāk - mani paņēma 8.mašīna. Nedaudz īpatnēji likās, ka mani paņēma mašīna, kas brauca pretējā virzienā. Kāpu vien iekšā, jo šoferis teica, ka viņš mani var aizvest uz man vajadzīgo pilsētu, bet vispirms viņš gribot braukt pretējā virzienā. Ja vajaga, tad vajaga! Šoferis laipns, runāja pat angliski. Pa ceļam noskaidroju, ka viņš brauc satikt kādas nelielas pilsētiņas mēru un pēc tam varot aizvest mani uz Horezu, jo atpakaļceļā viņam esot jābrauc aptuveni tajā virzienā. Protams, ka mērs kavēja tikšanos un došanās uz Horezu ievilkās.

Pēc tikšanās mans izpalīdzīgais šoferis mani veda uz nepieciešamo Horezu. Vēlāk izrādījās, ka viņam tas "izmaksāja" liekus 80 kilometrus. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tik laipns. Viņš teica, ka Horezu viņam pazīstams viesu mājas īpašnieks, kas varot izmitināt mani par ļoti pienemamu samaksu. Cilvēks bija laipns, tomēr ar katru nobraukto kilometru sapratu, ka esmu "uzrāvies" uz globalizācijas upura, kas strādā pēc "piramīdas" principa. Neesmu eksperts, bet cik saprotu, tad jo vairāk klientus viņš iegūst, kas tālāk iesaista atkal un atkal jaunus izplatītājus, jo lielāku procentu no pārdotā viņš iegūst. Tā nu visu ceļu viņš mani marinēja par to cik es bagāts kļūšu, ja viņš mani iesaistīs šajā biznesā un centās pierunāt nopirkt dažādus katalogus, seminārus, produktus utt. Laikam viņš nesaprata, ka mana atbilde par to, ka viņa bizness šķiet "interesants" nebija domāta, kā lūgums man kaut ko pārdot, bet gan kā atbilde: "interesanti", kad kāds jums pajautājis, kā garšo viņa pagatavotais ēdiens!

Tā nu atkaujoties no vilinošajiem piedāvājumiem, iebraucām Horezu. Tur mūs jau sagaidīja viesu nama īpašniece ar siltām pusdienām un kāds pārsteigums - arī prezentāciju par iespēju nopelnīt lielu naudu, ja iesaistīšos viņu biznesā (jā, arī viņa bija jau "iesaistīta"). Tā kā viņai nebija prezentācijas latviešu valodā, viņa uzlika prezentāciju ukraiņu valodā, pilnā pārliecībā, ka man tā būs saprotama, jo Latvija tur pat jau vien esot. Jutos nedaudz "iegrābies" ar manu laipno šoferi. Samaksāju naudu par naktsmāju un pusdienām un sapratu, ka jāiet ekskursijā, citādi man vēl ilgi būtu jāklausās par savu izniekoto dzīvi dēļ tā ka agrāk es viņus nebiju saticis.

Devos apskatīt 4 km attālumā esošo Horezu klosteri. Viss ceļš nebija jāiet kājām, jo mans šoferis piedāvāja gabalu pavest. Protams, ka piekritu. Līdz pat šim brīdim neesmu sapratis, vai viņš bija vienkārši laipns cilvēks, kurš manis dēļ nobrauca liekus 80 km, vai viņš to darīja, lai man kaut ko pārdotu. Ļoti ceru, ka tas bija pirmais variants.

Klosteris bija ļoti simpātisks - ļoti skaisti sienu gleznojumi. Tomēr sakāros arī ar ēnas pusēm - par ieeju klostera muzejā ārzemniekiem ir oficiāli jāmaksā divas reizes lielāka maksa nekā rumāņiem, bet muzejā neatradīsi nevienu norādi angļu valodā, par to, kas ir tur izstādītie objekti. Otra lieta, kas bojāja garastāvokli bija uzmācīgie ubagotāji, kas velkas līdzi pat tad, ja skaidri esi licis saprast, ka naudu nedosi. Arī vecāka gadagājuma sievietes pie klostera sienas nekautrējās izteikt sulīgus rumāņu lamuvārdus pēc tam, kad atteicos iedot naudiņu (nesapratu, ko teica, bet bija skaidrs, ka tas nebija nekas no svētajiem rakstiem).

Arī atpakaļceļā nebija jāiet kājām - bez prasīšanas apstājās mašīna, kas aizveda mani uz pilsētu. Atgriezies pisētā, devos izpildīt savu misiju - pētīt podus. Pirms ierašanās man likās, ka Horezu būs neliela skaista pilsētiņa kalnos, kur nelielās ielas bodītēs tiks tirgoti dažādu podnieku darbi lielā daudzveidībā. Biju iztēlojies, ka pilsētā noteikti būs informācijas centrs un podniecības muzejs. Praksē izrādījās nedaudz savādāk. Pat ja muzejs pilsētā bija, kontaktinformāciju neatradu ne internetā, ne vietējie iedzīvotāji varēja izstāstīt par tāda muzeja eksistenci. Arī pilsētiņa nebija ar neko ievērības cienīga. Keramikas iztrādājumu gan bija daudz, tomēr apskatīt izdevās tikai tos, kas bija izlikti pārdošanai. Pārsvarā dekoratīvi šķīvji ar Horezu tradicionālo simboliku - gaili, čūsku, pāva asti u.c. Tomēr tas nebija tas, ko meklēju. Daudzie keramikas veikali tirgoja līdzīgus produktus, kuri radīti ātrai realizācijai. It kā pat varēja uz vietas vērot podnieka darbu, kas acu priekšā ar rokām veido skaistu šķīvi, dekorē to ar dabiskām krāsām, lietojot dabiskus darbarīkus (piemēram, govs ragus), tomēr nepameta sajūta, ka priekšmets, kas acu priekšā top nekādā gadījumā nav mākslas darbs.

Joprojām nezinu, kas ir tas kritērijs, pēc kura var nošķirt parastu preci, produktu no mākslas darba. Šajā gadījumā tā ir tikai iekšēja sajūta. Ja Latvijā skatoties, kā top podi, man radās sajūta, ka darba rezultāts ir mākslasdarbs, tad Horezu man bija sajūta, ka radīts tiek suvenīrs, prece pārdošanai. Process tas pats, bet rezultāts pilnīgi cits.

Tā nu bez liela prieka par redzēto podniecību, atgriezos mājās. Skaidri zinu, ka Horezu ir sastopami arī "nekomerciālie" podnieki, tomēr man nebija informācijas, kur viņus meklēt. Droši vien, ka nāksies atgriezties vēlāk, kad būšu gudrāks. Atpakaļ braucu ar autobusu. Brauciena laikā aizdomājos, ka līdz šim esmu redzējis, ka laukus apstrādā tikai ar zirgu, bet smagumu vešanai izmanto vēršus - tikai redzēts 1 traktors braucot cauri laukiem. Autobusā satiku sievieti, kas runāja angliski. Ceļu nopļāpājām un jau otro reizi, kopš esmu Rumānijā uzzināju, ka Latvijā visi cilvēki esot ļoti skaisti, blondi un zilām acīm - tā nu viņiem skolā māca. Nekas cits neatlika kā piekrist...



Tā kā Horezu manas gaidas nepiepildījās, izlēmu doties uz Bukaresti, kur iepriekšējā nedēļas nogalē apmeklēju Rumāņu zemnieku muzeju (The Romanian Peasant Museum), kas lepojas ar 1996 gadā iegūto labākā Eiropas muzeja titulu. Uz šo muzeju devos tādēļ, ka pēc Horezu apmeklējuma man vajadzēja atrast citu vietu, kur pētīt podniecības tradīcijas. Šis muzejs sevi reklamē, kā vietu, kur sastopama milzīga podniecības priekšmetu kolekcija (18 000 vienību) no 200 dažādiem Rumānijas reģioniem. Biju domājis, ka aizbraukšu tur, apskatīšos, aprunāšos, iegūšu vajadzīgos kontaktus un atradīšu manai pilsētai tuvumā esošu podniecības punktu, kuru vēlāk varētu apmeklēt.

Tā nu pēc 4 naktī devos uz vilcienu. Labi, ka ierados laicīgi - mans vilciens, par kura esamību uzzināju internetā, izrādījās svētdienās neejošs un paspēju uz citu - agrāku vilcienu. Vispār vilcieni te interesanti - tā pat kā rumāņi - saka, ka vienmēr ir punktuāli, bet praksē to neesmu pieredzējis. Līdz šim ar vilcienu esmu braucis kādas 10 reizes un 7 no tām vilciens ir kavējis. Reizēm pat vairāk kā pusstundu. Tāpēc, braucot Rumānijā ar vilcienu, labāk izvēlēties ātrāku reisu. Vilcieni Rumānijā lieliski (atskaitot vecos - "personal" vilcienus, kuri no pārvietošanās līdzekļu saraksta būtu automātiski svītrojami), noteikti ērtāki un labāki kā Latvijā, reizēm divstāvīgi, arī diezgan ātri - 210 km jābrauc mazāk nekā 3 h. Tāpat biju patīkami pārsteigts par Bukarestes metro sistēmu - ļoti ērta, tīra, ātra.

Muzejā ierados jau uz atvēršanu, bet ļoti ātri sapratu, ka arī Bukareste ir Rumānija. Eiropas labākajā muzejā neatradās neviens gids, kas runātu angliski un mana priekšpēdējā cerība arī izgaisa - audiogids tieši todien nezināma iemesla dēļ nebija pieejams. Bet muzejs iespaidīgs - pārskatāms, izstādītie priekšmeti skaisti. Diemžēl, tikai nelielai daļai izstādīto priekšmetu bija pievienota informācija, no kurienes tie nākuši. Mana pēdējā cerība arī nepalīdzēja - ieejas biļešu tirgotāja runāja angliski, bet viņai nebija liela izpratne par muzejā izstādītajiem priekšmetiem. Tā nu devos projām ar prieku par redzētajiem podiem, kurus arī aktīvi fotografēju, lai "atpelnītu" iztērēto naudu par tiesībām fotografēt (atļauja fotografēt maksāja 50 lejas, kas ir aptuveni 8 lati, lai gan ieejas biļete maksāja tikai 1 latu), tomēr bez sajēgas, kur tālāk doties skatīt podus.

Tā kā man bija palicis brīvs laiks - devos ekskursijā uz Bukarestes centru. Ārā stipri lija, tāpēc pastaiga nelikās īpaši aizraujoša. Īpatnēja likās attieksme pret vēsturisko mantojumu- Bukarestes vecākajai baznīcai (Old Court Church - 1558) fasāde bija aprīkota ar daudziem kondicionieriem. Nezinu, kurš kultūras eksperts viņiem dod saskaņojumu tādām darbībām..Pēc tam vēl aizbraucu uz vietējo brīvdabas muzeju, kur sastopamas vēsturiskas celtnes no dažādiem Rumānijas reģioniem, bet lietus dēļ ekskursija nebija ilga. Bet veiksme mani piemeklēja, jo muzeja veikalā atradu grāmatu, kurā aprakstīta podniecība par reģionu (Oltenia), kurā es dzīvoju. Grāmata rumāņu valodā, bet tagad man būs lielāka motivācija mācīties valodu, citādi es neuzzināšu nākamo ekskursijas galamērķi, kur braukt skatīties podus.

Tā nu ieguvis iespējams nepieciešamo informācijas avotu atgriezos Krajovā.

4.un 5.nedēļa. Jābeidz atpūsties un jāsāk strādāt...

Pirmie iespaidi pagātnē un sākusies ikdienas dzīve. Ik pa laikam gadās redzēt kaut ko neparastu, tomēr esmu sācis pierast nebrīnīties.

Projekta pirmais mēnesis tika atvēlēts Rumānijas iepazīšanai. Nu jau sācies otrais - joprojām iepazīstam Rumāniju. Bet ne vairs ilgi. Nākamajā nedēļā jāsāk strādāt.

Pagājušajā nedēļā sākām gatavoties darbam - devāmies 120 km uz ziemeļiem - uz nelielu lauku pilsētiņu Mušetešti, kas atrodas netālu no pilsētas Targu Jiu. Pa ceļam sapratu, ka 120 km var būt ļoti daudz, ja pārvietojies ar vienkāršākajiem Rumānijas vilcieniem. Aptuveni 100 km distanci šie vilcieni brauc gandrīz 3 stundas.

Mušetešti notika grupas saliedēšanas pasākums. Spēlējām un mācījāmies organizēt dažādas izglītojošas spēles, klausījāmies lekcijas par projektu vadību un vakaros saliedējāmies kā nu mācējām.

Beidzot kļuva skaidrākas aprises par to, ko mēs darīsim tad, kad būsim nedaudz iepazinuši Rumāniju. Tā kā iepriekšējā izglītība, darba pieredze un intereses mūsu 11 cilvēku grupā izrādījās pārāk atšķirīgas, lai veidotu vienu projektu, izlēmām sadalīties tematiskajās sekcijās. Sociālo lietu sekcija strādās ar bērniem un jauniešiem, mācot skolās un bērnunamos rokdarbus, dejošanu un citas aktivitātes. Sporta sekcijā bērniem ar mazākām iespējām tiks mācīti futbola un basketbola pamati. Es kā liels mākslas eksperts un kulturāls cilvēks iesaistīšos mākslas un kultūras sekcijas darbā:)

Kļuvuši skaidri arī mani iknedēļas darba pienākumi. Vienu dienu nedēļā ar pārējiem brīvprātīgajiem dosimies izbraukumā uz apkārtējām pilsētiņām, veidosim prezentācijas un skaidrosim Eiropas brīvprātīgā darba būtību un iespēju piedalīties tajā. Vēl vienu dienu nedēļā veiksim līdzīgas aktivitātes Krajovas universitātes fakultātēs, kā arī noteiktā laikā pieņemšu ieinteresētos jauniešus birojā, lai palīdzētu viņiem atrast atbilstošu EBD projektu ārzemēs un atbildētu uz citiem saistītajiem jautājumiem. Pirms tam gan jāiziet apmācības kurss, lai varētu būt patiešām noderīgs.

Un mana projekta nozīmīgāko un interesantākā daļu aizņems manas aktivitātes kultūras un mākslas sekcijā. Es pētīšu vietējā Rumānijas reģiona podniecības tradīcijas. Tas nozīmē pavadītu laiku bibliotēkās, muzejos, kā arī tiekoties ar amata meistariem. Manuprāt, interesants darbs, kas ļaus pabūt dažādās vietās, satikt dažādus cilvēkus un nebūs jāpavada atlikušie 5 mēneši sēžot birojā. Tas pagaidām viss..

Dažas jaunas atziņas:

• Arī mūsu pilsētā dzīvo jauki cilvēki. Kādu dienu dzīvoklī ienāca kaimiņiene iepazīties, uzcienājot mūs ar rumāņu nacionālo ēdienu "sarmale" - kāpostu tīteņiem...ļoti garšoja. Tāpat kādu rītu uz ielas satiku vietējā veikaliņa īpašnieku, pie kā regulāri iepērkamies. Viņš lūdza pagaidīt un pēc mirkļa no mašīnas atnesa un uzdāvināja vīnogas, kuras pats bija dārzā izaudzējis:)
• Esmu sācis pierast arī pie vietējiem ēšanas paradumiem. Brokastīs te nav iespējams dabūt kukurūzas pārslas ar aukstu pienu. Vienmēr tiek lietots un piedāvāts tikai silts piens.
• Neatņemama sastāvdaļa rumāņu virtuvē ir kāposti - tos te lieto visos iespējamos veidos.
• Esmu nogaršojis dažādus mājās gatavotus vīnus, bet neviens nav garšojis pēc vīna. Mājas vīns vienmēr garšojis nedaudz līdzīgi kā etiķis. Par ļoti garšīgu nosaukt grūti.
• Mana rumāņu valoda neko daudz nav progresējusi. Aptiekā vēlējos nopirkt termometru. Nevēlējos digitālo, bet parasto dzīvsudraba. Tā arī aptiekārei teicu, ka vēlos termometru bet ne digitālo. Viņa arī atnesa - lielu termometru (~ 30 cm), kas paredzēts istabas temperatūras mērīšanai. Beigās samierinājos ar digitālo. Vienīgā doma, kas mani šobrīd nomāc, ir fakts, ka man drīzumā jāiet pie friziera. Zinot manas rumāņu valodas prasmes esmu nedaudz satraucies par gaidāmo rezultātu...
  

3.nedēļa. Divas Rumānijas. Vides aizsardzības tradīcijas.

Pagājušo nedēļu pavadīju Dienvidkarpatu kūrortpilsētiņā Predeal, kur notika kopīgas apmācības visiem brīvprātīgajiem, kas pēdejā laikā ieradušies Rumānijā veikt brīvprātīgo darbu.

Lai nokļūtu vajadzīgajā pilsētā braucām 6 stundas labā vilcienā, pa ceļam piestājot Bukarestē. Bukarestes stacija jau man labi pazīstama - dienā tā neizskatās daudz labāk kā naktī. Bija tik vien laika kā aiziet uz tualeti. Labāk nevajadzēja! Lai gan Bukarestē dzīvo aptuveni 2 miljoni cilvēku un mūsu vilciena stacija ir lielākā Rumānijā, tualetes tajā ir nožēlojamas. Par tādu pašu summu kā Latvijā (15 -20 santīmiem) šeit pieejamas piecūkotas tualetes bez podiem, bet toties ar caurumu grīdā.

Otra lieta, kas likās uzmanības vērta, bija skats pa logu, braucot vilcienā no manas Krajovas uz Bukaresti. Pilsētas atkritumi tiek savesti lauka vidū un turpat sadedzināti. Turklāt dedzināšanas vieta izvēlēta dažus desmitus metru no upes, kas visus labumus nogādā tālāk.

Virzoties no Rumānijas dienvidiem uz ziemeļiem, ar katru brīdi sapratu, ka skaistā Rumānija atrodama sākot ar Dienvidkarpatiem un uz ziemeļiem no tiem. Rumānijas dienvidu reģionos neko skaistu neesmu redzējis.

Ierodoties Predeal sāku saprast, kāpēc cilvēkiem patīk Rumānija. Dabas skati pievilcīgi un cilvēki laipni - nekā kopīga ar Rumānijas dienvidiem.

Uz apmācības kursu ieradās jaunieši, kas atbraukuši no dažādām valstīm: Spānijas, Portugāles, Francijas, Anglijas, Vācijas, Itālijas, Izraēlas, Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Turcijas, Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas. Kopā bijām 40 jaunieši. Lielākā pārstāvniecība...protams, ka Latvijai - 10 brīvprātīgie no dažādām pilsētām un projektiem Rumānijā. Pamatīgs pārsteigums Rumānijā satikt tik daudz latviešus. Apmācību laikā guvām iespaidus par notikumiem un tradīcijām Rumānijā un citās valstīs.

Galvenās atziņas:

• Uz nakti jāaizver logi, citādi viesnīcas numuriņa gultā mēdz iekāpt kaķene un piedzemdēt kaķēnus!
• Kalnos tiek izlikti informācijas stendi par to, ka jāuzmanās no lāčiem.
• Rumānijā joprojām pastāvot tradīcija, ka gadījumā, ja rumāņu meitenei tiek nejauši sagādāts bērns, tad vīrieša nenovēršams pienākums esot meiteni precēt.
• Atteikšanās no "otrā ēdiena", ciemos esot, tiek uzskatīta par necieņas izrādīšanu, pat ja esat pozitīvi izteicies par "pirmo ēdienu".
• Rumāņiem nepatīk, ja daudz lieto vārdu "paldies!".
  
• Viesnīcas atkritumi nedēļas nogalē tiek iznesti viesnīcas pagalmā un turpat tie tiek sadedzināti.
• Toties, ja veikalā vēlies nopirkt alu stikla pudelē, tad Tev jādod pārdevējai savs goda vārds, ka pēc tam, kad pudeli būsi izdzēris, tukšo pudeli atnesīsi atpakaļ. Tā kā šādu solījumu dot nevarēju (veikals bija pārāk tālu no viesnīcas), alu stikla pudelē man atteicās pārdot. Nācās izvēlēties starp plastmasas un skārda iepakojumu!