otrdiena, 2009. gada 25. augusts

2. nedēļa (Latvijas birokrātija nav konkurētspējīga:)

Pirmdiena

Braucam uz imigrācijas policiju (4km), lai aizpildītu anketu un saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju (nepieciešama, ja vairāk kā 3 mēnešus plāno uzturēties Rumānijā). Tiek aizpildīta kaut kāda anketa. Mums paskaidro, ka atļauju dabūt nav tik vienkārši. Esot nepieciešama fotogrāfija un konkrētā bankā apmaksāta kvīts par 18 santīmiem. Neko darīt - braucam atpakaļ fotografēties un apmaksāt kvīti. Ceļš izmaksā trīs reizes dārgāk nekā kvīts. Policijā jāatgriežas rīt, jo ar mūsu tipa jautājumiem viņi nodarbojoties tikai divas stundas dienā. Rīt atgriezīšos ar fotogrāfiju un kvīti.

Otrdiena

Braucam uz imigrācijas policiju jau ar fotogrāfijām un kvīti par 18 santīmiem. Ar to nepietiek - esot vajadzīga arī pases kopija. Viņi nekopējot. Nu ja vajaga, tad vajaga. Aizejam un sataisām kopijas. Nākam cerību pilni beidzot saņemt atļaujas, bet kurš tev dos - esot vajadzīga vēl kaut kāda lieta. Besis - nevarēja uzreiz pateikt?:) tikai nav saprotams, kas vēl vajadzīgs. Izskaidrot viņiem pagrūti, tāpēc vajadzīgo lietas nosaukumu viņi uzraksta uz lapiņas un saka, ka esot jāiet uz veikalu šī lieta iegādāties. Veikalā parādām nosaukumu un pārdevējs mums katram iedot vienu A4 formāta kartona mapīti. Nu tādu kā personas lietas vākus. Izrādās, ka kartona mapīte vajadzīga, lai policija tajā varētu ielikt mūsu pases kopiju, bildi un čeku par 18 santīmiem. Piepildām katrs savu atribūtu ar vajadzīgajiem sīkumiem un ejam iekšā. Beidzot viss komplekts savākts. Aizpildām anketas, nododam mapīti. Viss kārtībā - rīt varam braukt pakaļ!!!

Trešdiena

Braucam atkal uz imigrācijas policiju pēc uzturēšanās atļaujām. Tā kā esam daudzi cilvēki, izvēlamies braukt ar taksi. Iepriekšējo dienu pieredze liecina, ka pilns taksometrs neizmaksā dārgāk par sabiedrisko transportu. Aptuveni 4 km ar taksi Krajovā maksā 6 lejas = 1 latu. Attiecīgo distanci ar taksi esam veikuši jau 4 reizes un vienmēr tas ir maksājis to pašu summu, jo visi taksisti brauc pēc viena tarifa un ieslēdzot skaitītāju. Arī šoreiz izvēlamies braukt ar taksi. Esam 8 cilvēki, tāpēc sadalāmies divās grupās pa četri. Ņemam divus vienas firmas taksometrus, kas stāv viens aiz otra un pasakām nepieciešamo adresi. Abi taksometri brauc reizē pa vienu maršrutu, bet jau ceļa pusceļā redzu, ka mēs braucam pēc ārzemnieku tarifa:) Nonākot galapunktā skaitītājs rāda, ka jāmaksā 12 lejas iepriekšējo 6 vietā. Gribētos pateikt taksistam dažus siltus vārdus, bet vēl neprotu rumāņu valodu un, protams, ka angļu valodu viņš nesaprot. Blakus cilvēkus izlaiž arī otrs taksis un viņu skaitītājs, kā visas iepriekšējās reizes rāda 6 lejas. Samaksājam mūsu viesmīlīgajam taksistam dubulto tarifu un šķiramies. Nav jau žēl tā viena lata, bet daudzu cilvēku izslavētā Rumānijas viesmīlība kārtējo reizi nav mani piemeklējusi.

Ierodamies iecirknī pēc mūsu atļaujām. Nevar būt!!!!! Viss esot kārtībā un mums pat uz veikalu nav jāiet. Saņemam atļaujas un braucam uz mājām...šoreiz ar sabiedrisko transportu....

Ceturdiena

Līdz šim vieglajā automašīnā esmu pārvietojies kādas 7-8 reizes. Vēl neesmu redzējis nevienu šoferi, kas būtu piesprādzējis drošības jostu. Kad es mēģinu piesprādzēties, šoferu sejas izteiksme gandrīz vienmēr liecina, ka viņi ir pārliecināti, ka es sprādzējos tikai tāpēc, ka apšaubu viņu braukšanas prasmi:)

Nedēļas nogale

Šajā nedēļas nogalē jādodas uz ilgāku laiku ārpus Krajovas. Nākamo nedēļu pavadīšu nelielā pilsētiņā Dienvidkarpatos - Predeal, netālu no Brašovas. Tur gaidāma tikšanās ar citiem brīvprātīgajiem no dažādām valstīm, kas šobrīd atrodas Rumānijā. Pēc tam nedēļu pavadīšu citā vietā, kur notiks grupas saliedēšanas pasākums pirms brīvprātīgā darba uzsākšanas.

Līdz ar to apkopojums par pirmajām divām nedēļām Rumānijā:

Pirms ierašanās Rumānijā biju savācis diezgan daudz informācijas par šo valsti, noskaidrojis citu cilvēku iespaidus, kas te kādu laiku sabijuši. Viņu galvenā atziņa bijusi - valsts diezgan nabadzīga, bet ļoti skaista un cilvēku viesmīlība esot apbrīnojami jauka.Tiesa, cilvēki šos iespaidus guvuši Rumānijas kalnu pilsētiņās un Rumānijas Transilvānijas daļā. Es pagaidām esmu redzējis tikai niecīgu daļu Rumānijas dienvidu un visi mani iespaidi saistās ar šo reģionu. Tas, ka šī puse ir diezgan nabadzīga ir vairāk nekā skaidrs. Vai skaista? Laikam nē...man vairāk atbilstošs šķiet vārds - "nesakopta". Cilvēku viesmīlība: nekas īpašs - te tā kā visur citur - ir gan laipni cilvēki, kas priecāsies aprunāties un palīdzēt, gan tādi, kas, acis nepamirkšķinot, izmantos iespēju apčakarēt. Bet nekādu īpašu viesmīlību šajā reģionā sajutis neesmu. Lai kā arī nebūtu, par garlaicību šeit sūdzēties nevar. Nav šaubu, ka valsts ir ļoti interesanta un gaidāmi jauni atklājumi.

Pusgada laikā būs iespēja paceļot pa citiem Rumānijas reģioniem. Pienākošās ziņas no paziņām liecina, ka tur ar gaidīto valsts skaistumu un viesmīlību viss esot vairāk nekā kārtībā. Jābrauc skatīties!

Par jaunajiem iespaidiem visticamāk informēšu pēc divām nedēļām, kad būšu atgriezies Krajovā.

svētdiena, 2009. gada 23. augusts

Dažas piezīmes un atziņas no 1.nedēļas Krajovā.

Pirmdiena

  1. Ļoti lēts vīns. Dārgākais maksā aptuveni 4 latus pudelē. Ikdienas patēriņam pudele maksā 1-2 latus.
  2. Meitenes stadionā skrien nenoņemot kosmētiku.
  3. Spānietei ļoti negaršo rupjmaize.
  4. Tarakānus nav iespējams iznīcināt.
  5. Latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē.
  6. Ūdens no krāna nav dzerams.
  7. Cilvēki te pozitīvi noskaņoti un ļoti laipni.
Otrdiena

  1. Vāciete arī esot redzējusi suni ar 3 kājām.
  2. Arī citiem ļoti negaršo rupjmaize.
  3. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo sakarīgāki cilvēki!
  4. Esmu vistālāk no ziemeļiem.
  5. Arī šeit tūristus momentā atpazīst un cenšas piečakarēt.
  6. Arbūzi maksā 8 santīmus kilogramā.
Trešdiena

  1. 34 grādi ēnā man ir stipri par daudz.
  2. Cilvēki laipni, bet neprot angļu valodu.
  3. Dzīvokļa biedrenes (spāniete un vāciete) izvizinātas čigānu pajūgā. Pēc vietējo ieteikuma esot gājušas peldēties vietējā upē, bet neesot spējušas ieiet zaļā biezā upē. Sanāk ka mīkstās!
Ceturdiena

  1. Dzīvoklī atslēgts ūdens. Prieks, kur tu rodies! Noskaidroju, ka ūdens šodien nav gaidāms. Jāiet uz biroju smirdīgam. Vienīgais prieks - arī citi smirdēs. Arā 30 grādi.
  2. Nopērku vīnu un National Geographic. Varbūt tas man palīdzēs iemācīties rumāņu valodu (žurnāls).
  3. Apmeklējam 3.lielāko Eiropas parku. Tiešām liels...
  4. Vakarā bārā dzeram alu.
Piektdiena

  1. Parādījies jau ūdens.
  2. Nokāpju lejā pēc ūdens. Mājās precīzi iemācos, kā palūgt divas pudeles negāzēta ūdens. Veikalā iedot vienu pudeli un pēc atkārtotas prasīšanas arī otru pudeli ūdens. Tātad mana pareizā rumāņu valoda likusies tikai par 50 % pareiza. Atlikušie 50 % vēl jāpiemācās.
  3. Kvernis dzīvoklī pie armēnietes, spānietes un lietuvietes. Dzeram alu. Dažiem savajagās uz klubu. Pirmais klubs nepatīk. Otrais un trešais ciet. Ceturtais pilnīgs ūķis. Piektais - pašā centrā - sakarīgs, bet publika atsaldēta. Apsargs liekas izvēlēts no ielas - uzvilcis īpaši platas sporta bikses un steks pie sāniem. Alus klubā maksā 90 santīmus:) Gandrīz aiz smiekliem piečurāju bikses, jo uz letes aktīvāk rāpjas dejot saldi džeki nevis meitenes. Sāpīgākais, ka līdz riebumam seksīgi saģērbušies. Gandrīz dabūju pa seju no vietējā primāta. Apmaināmies laipniem vārdiem un šķiramies...laikam ne kā draugi...

Ierašanās Rumānijā

15.augusts

15.00 izlidoju no Rīgas. Prāgā satieku Zani un vēl 4 brīvprātīgos, kas brauc citā projektā uz Targu Jiu. Jautri jaunieši no Cēsīm...

16.augusts

00.20 ielidojam Bukarestē. Pretim neviens nav atbraucis, lai gan bija sarunāts, ka sagaidīs...

01.00 joprojām neviena nav. Meklēju telefonu. Kā par brīnumu paceļ un saka, lai neiespringstot un jūtoties ērti. Esot jāpagaida pusotra stunda un tad atbraukšot pakaļ šoferis. Tiesa, šoferis jau esot noguris, tāpēc viņš mani nevedīs norunātos 250 km, bet tikai līdz tuvākajai vilciena pieturai. Prieks, kur tu rodies! Pārējos viņš varot aizvest, jo esot pa ceļam.

01.30 sākam dzert kafiju un viskiju. Lai neaizmigtu! Pieslēdzas arī portugālis, kurš to pašu šoferi gaidot jau 6 stundas.

02.00 tā kā man jābrauc ar vilcienu, jāiet samainīt nauda. Lidostā samainu. Pēc brītiņa konstatēju, ka kasiere nav atdevusi visu naudiņu. Bet ir ok - arī portugāli viņa līdzīgi apdalījusi!

03.00 joprojām šofera nav. Piesienas kaut kāds džeks, bet nezina nevienu vārdu ne angļu, ne citās svešvalodās. Drīz liekas mierā. Vēlāk izrādās mūsu šoferis.

03.30 šoferis izlaiž mani pie Bukarestes vilciena stacijas. Vilciens jāgaida 2 stundas. Miedziņš nāk. Stacija pilna ar bomžiem. Nevaru atrast biļešu kasi. Pirmie pieci cilvēki angļu valodā nesaprot neko. Sestais - policists - laipns un runā labā angļu valodā. Paskaidro, kur jābrauc un kur nopirk biļeti. Baigi gribās čurāt. Parādās čigāni un piesakās pasargāt mantas..īpaši laptopa somu, kamēr es eju uz tualeti. Neizmantoju piedāvāto iespēju! Arī citi ir laipni un gatavi atrisināt manas problēmas - taksometra šoferis tikai man kā labam cilvēkam izsaka speciālo piedāvājumu - pa 100 eiro viņš ir gatavs uzupurēties un aizvest mani. Atkal neizmantoju vietējo labsirdību!

04.00 gaidot vilcienu iepazīstos ar jauku rumāņu pāri, kas brauc manā virzienā. Skaidro, ka vairumam rumāņu nav siltas jūtas pret čigāniem un krieviem. Nopļāpājam 3 stundas.

05.30 esmu vilcienā. Vilciens jauns un ļoti kārtīgs - vienīgais pozitīvais iespaids par Rumāniju pagaidām! Uz pārējiem sliežu ceļiem šausmīgi vagoni - izskatās kā ražoti pirms Pirmā pasaules kara. Arī divstāvīgi, tādi kā lopu vagoni. Tādos es par velti nebrauktu.

Braucot cauri laukiem konstatēju, ka tik baisā vietā nekad neesmu bijis. Gar dzelzceļu klaiņo suņi lielos baros. Zeme neapstrādāta. Visa ceļa garumā (250 km) grausti. Filmas "Eirotrip" Bratislavas aina ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar pa ceļam redzēto.

9.30 iebraucu Krajovā. Izkāpjot no vagona, pirmais pretīmnācējs ir suns ar 3 kājām. Gribās mājās!