otrdiena, 2009. gada 6. oktobris

6.un 7.nedēļa. Skatos podus.

Pagājušo divu nedēļu nogales pavadīju ārpus Krajovas. Tā kā manas individuālās aktivitātes projekta ietvaros paredz pētīt podniecības tradīcijas Rumānijā, tad izlēmu vispirms apskatīt salīdzinoši netālu esošo pilsētu Horezu, kas tiek uzskatīta par Rumānijas podniecības centru.

Horezu ir neliela pilsētiņa (aptuveni 7000 iedzīvotāju) netālu no pilsētas Ramnicu Valcea un nedaudz vairāk kā 100 km no manas pilsētas Krajovas. Neskatoties uz nelielo attālumu, lai nokļūtu tur ar sabiedrisko transportu, nepieciešamas aptuveni 4 stundas. Tāpēc izlēmu doties turp ar stopiem.

Izrādījās, ka stopotājiem šeit viegla dzīve - mani paņēma jau 3.braucošā mašīna. Ļai gan Rumānijā pieņemts maksāt par stopošanu (parasti šoferim tiek atstāta summa, kas aptuveni atbilst pusei no sabiedriskā transporta cenas par attiecīgu distanci), tomēr šoferis no manis naudu nevēlējās. Arī citi brīvprātīgie ļoti reti satikuši šoferus, kas prasa naudu. Pirmais šoferis noveda aptuveni pusdistanci un mūsu ceļi šķīrās.

Stopoju vēlreiz. Šoreiz bija jāgaida ilgāk - mani paņēma 8.mašīna. Nedaudz īpatnēji likās, ka mani paņēma mašīna, kas brauca pretējā virzienā. Kāpu vien iekšā, jo šoferis teica, ka viņš mani var aizvest uz man vajadzīgo pilsētu, bet vispirms viņš gribot braukt pretējā virzienā. Ja vajaga, tad vajaga! Šoferis laipns, runāja pat angliski. Pa ceļam noskaidroju, ka viņš brauc satikt kādas nelielas pilsētiņas mēru un pēc tam varot aizvest mani uz Horezu, jo atpakaļceļā viņam esot jābrauc aptuveni tajā virzienā. Protams, ka mērs kavēja tikšanos un došanās uz Horezu ievilkās.

Pēc tikšanās mans izpalīdzīgais šoferis mani veda uz nepieciešamo Horezu. Vēlāk izrādījās, ka viņam tas "izmaksāja" liekus 80 kilometrus. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tik laipns. Viņš teica, ka Horezu viņam pazīstams viesu mājas īpašnieks, kas varot izmitināt mani par ļoti pienemamu samaksu. Cilvēks bija laipns, tomēr ar katru nobraukto kilometru sapratu, ka esmu "uzrāvies" uz globalizācijas upura, kas strādā pēc "piramīdas" principa. Neesmu eksperts, bet cik saprotu, tad jo vairāk klientus viņš iegūst, kas tālāk iesaista atkal un atkal jaunus izplatītājus, jo lielāku procentu no pārdotā viņš iegūst. Tā nu visu ceļu viņš mani marinēja par to cik es bagāts kļūšu, ja viņš mani iesaistīs šajā biznesā un centās pierunāt nopirkt dažādus katalogus, seminārus, produktus utt. Laikam viņš nesaprata, ka mana atbilde par to, ka viņa bizness šķiet "interesants" nebija domāta, kā lūgums man kaut ko pārdot, bet gan kā atbilde: "interesanti", kad kāds jums pajautājis, kā garšo viņa pagatavotais ēdiens!

Tā nu atkaujoties no vilinošajiem piedāvājumiem, iebraucām Horezu. Tur mūs jau sagaidīja viesu nama īpašniece ar siltām pusdienām un kāds pārsteigums - arī prezentāciju par iespēju nopelnīt lielu naudu, ja iesaistīšos viņu biznesā (jā, arī viņa bija jau "iesaistīta"). Tā kā viņai nebija prezentācijas latviešu valodā, viņa uzlika prezentāciju ukraiņu valodā, pilnā pārliecībā, ka man tā būs saprotama, jo Latvija tur pat jau vien esot. Jutos nedaudz "iegrābies" ar manu laipno šoferi. Samaksāju naudu par naktsmāju un pusdienām un sapratu, ka jāiet ekskursijā, citādi man vēl ilgi būtu jāklausās par savu izniekoto dzīvi dēļ tā ka agrāk es viņus nebiju saticis.

Devos apskatīt 4 km attālumā esošo Horezu klosteri. Viss ceļš nebija jāiet kājām, jo mans šoferis piedāvāja gabalu pavest. Protams, ka piekritu. Līdz pat šim brīdim neesmu sapratis, vai viņš bija vienkārši laipns cilvēks, kurš manis dēļ nobrauca liekus 80 km, vai viņš to darīja, lai man kaut ko pārdotu. Ļoti ceru, ka tas bija pirmais variants.

Klosteris bija ļoti simpātisks - ļoti skaisti sienu gleznojumi. Tomēr sakāros arī ar ēnas pusēm - par ieeju klostera muzejā ārzemniekiem ir oficiāli jāmaksā divas reizes lielāka maksa nekā rumāņiem, bet muzejā neatradīsi nevienu norādi angļu valodā, par to, kas ir tur izstādītie objekti. Otra lieta, kas bojāja garastāvokli bija uzmācīgie ubagotāji, kas velkas līdzi pat tad, ja skaidri esi licis saprast, ka naudu nedosi. Arī vecāka gadagājuma sievietes pie klostera sienas nekautrējās izteikt sulīgus rumāņu lamuvārdus pēc tam, kad atteicos iedot naudiņu (nesapratu, ko teica, bet bija skaidrs, ka tas nebija nekas no svētajiem rakstiem).

Arī atpakaļceļā nebija jāiet kājām - bez prasīšanas apstājās mašīna, kas aizveda mani uz pilsētu. Atgriezies pisētā, devos izpildīt savu misiju - pētīt podus. Pirms ierašanās man likās, ka Horezu būs neliela skaista pilsētiņa kalnos, kur nelielās ielas bodītēs tiks tirgoti dažādu podnieku darbi lielā daudzveidībā. Biju iztēlojies, ka pilsētā noteikti būs informācijas centrs un podniecības muzejs. Praksē izrādījās nedaudz savādāk. Pat ja muzejs pilsētā bija, kontaktinformāciju neatradu ne internetā, ne vietējie iedzīvotāji varēja izstāstīt par tāda muzeja eksistenci. Arī pilsētiņa nebija ar neko ievērības cienīga. Keramikas iztrādājumu gan bija daudz, tomēr apskatīt izdevās tikai tos, kas bija izlikti pārdošanai. Pārsvarā dekoratīvi šķīvji ar Horezu tradicionālo simboliku - gaili, čūsku, pāva asti u.c. Tomēr tas nebija tas, ko meklēju. Daudzie keramikas veikali tirgoja līdzīgus produktus, kuri radīti ātrai realizācijai. It kā pat varēja uz vietas vērot podnieka darbu, kas acu priekšā ar rokām veido skaistu šķīvi, dekorē to ar dabiskām krāsām, lietojot dabiskus darbarīkus (piemēram, govs ragus), tomēr nepameta sajūta, ka priekšmets, kas acu priekšā top nekādā gadījumā nav mākslas darbs.

Joprojām nezinu, kas ir tas kritērijs, pēc kura var nošķirt parastu preci, produktu no mākslas darba. Šajā gadījumā tā ir tikai iekšēja sajūta. Ja Latvijā skatoties, kā top podi, man radās sajūta, ka darba rezultāts ir mākslasdarbs, tad Horezu man bija sajūta, ka radīts tiek suvenīrs, prece pārdošanai. Process tas pats, bet rezultāts pilnīgi cits.

Tā nu bez liela prieka par redzēto podniecību, atgriezos mājās. Skaidri zinu, ka Horezu ir sastopami arī "nekomerciālie" podnieki, tomēr man nebija informācijas, kur viņus meklēt. Droši vien, ka nāksies atgriezties vēlāk, kad būšu gudrāks. Atpakaļ braucu ar autobusu. Brauciena laikā aizdomājos, ka līdz šim esmu redzējis, ka laukus apstrādā tikai ar zirgu, bet smagumu vešanai izmanto vēršus - tikai redzēts 1 traktors braucot cauri laukiem. Autobusā satiku sievieti, kas runāja angliski. Ceļu nopļāpājām un jau otro reizi, kopš esmu Rumānijā uzzināju, ka Latvijā visi cilvēki esot ļoti skaisti, blondi un zilām acīm - tā nu viņiem skolā māca. Nekas cits neatlika kā piekrist...



Tā kā Horezu manas gaidas nepiepildījās, izlēmu doties uz Bukaresti, kur iepriekšējā nedēļas nogalē apmeklēju Rumāņu zemnieku muzeju (The Romanian Peasant Museum), kas lepojas ar 1996 gadā iegūto labākā Eiropas muzeja titulu. Uz šo muzeju devos tādēļ, ka pēc Horezu apmeklējuma man vajadzēja atrast citu vietu, kur pētīt podniecības tradīcijas. Šis muzejs sevi reklamē, kā vietu, kur sastopama milzīga podniecības priekšmetu kolekcija (18 000 vienību) no 200 dažādiem Rumānijas reģioniem. Biju domājis, ka aizbraukšu tur, apskatīšos, aprunāšos, iegūšu vajadzīgos kontaktus un atradīšu manai pilsētai tuvumā esošu podniecības punktu, kuru vēlāk varētu apmeklēt.

Tā nu pēc 4 naktī devos uz vilcienu. Labi, ka ierados laicīgi - mans vilciens, par kura esamību uzzināju internetā, izrādījās svētdienās neejošs un paspēju uz citu - agrāku vilcienu. Vispār vilcieni te interesanti - tā pat kā rumāņi - saka, ka vienmēr ir punktuāli, bet praksē to neesmu pieredzējis. Līdz šim ar vilcienu esmu braucis kādas 10 reizes un 7 no tām vilciens ir kavējis. Reizēm pat vairāk kā pusstundu. Tāpēc, braucot Rumānijā ar vilcienu, labāk izvēlēties ātrāku reisu. Vilcieni Rumānijā lieliski (atskaitot vecos - "personal" vilcienus, kuri no pārvietošanās līdzekļu saraksta būtu automātiski svītrojami), noteikti ērtāki un labāki kā Latvijā, reizēm divstāvīgi, arī diezgan ātri - 210 km jābrauc mazāk nekā 3 h. Tāpat biju patīkami pārsteigts par Bukarestes metro sistēmu - ļoti ērta, tīra, ātra.

Muzejā ierados jau uz atvēršanu, bet ļoti ātri sapratu, ka arī Bukareste ir Rumānija. Eiropas labākajā muzejā neatradās neviens gids, kas runātu angliski un mana priekšpēdējā cerība arī izgaisa - audiogids tieši todien nezināma iemesla dēļ nebija pieejams. Bet muzejs iespaidīgs - pārskatāms, izstādītie priekšmeti skaisti. Diemžēl, tikai nelielai daļai izstādīto priekšmetu bija pievienota informācija, no kurienes tie nākuši. Mana pēdējā cerība arī nepalīdzēja - ieejas biļešu tirgotāja runāja angliski, bet viņai nebija liela izpratne par muzejā izstādītajiem priekšmetiem. Tā nu devos projām ar prieku par redzētajiem podiem, kurus arī aktīvi fotografēju, lai "atpelnītu" iztērēto naudu par tiesībām fotografēt (atļauja fotografēt maksāja 50 lejas, kas ir aptuveni 8 lati, lai gan ieejas biļete maksāja tikai 1 latu), tomēr bez sajēgas, kur tālāk doties skatīt podus.

Tā kā man bija palicis brīvs laiks - devos ekskursijā uz Bukarestes centru. Ārā stipri lija, tāpēc pastaiga nelikās īpaši aizraujoša. Īpatnēja likās attieksme pret vēsturisko mantojumu- Bukarestes vecākajai baznīcai (Old Court Church - 1558) fasāde bija aprīkota ar daudziem kondicionieriem. Nezinu, kurš kultūras eksperts viņiem dod saskaņojumu tādām darbībām..Pēc tam vēl aizbraucu uz vietējo brīvdabas muzeju, kur sastopamas vēsturiskas celtnes no dažādiem Rumānijas reģioniem, bet lietus dēļ ekskursija nebija ilga. Bet veiksme mani piemeklēja, jo muzeja veikalā atradu grāmatu, kurā aprakstīta podniecība par reģionu (Oltenia), kurā es dzīvoju. Grāmata rumāņu valodā, bet tagad man būs lielāka motivācija mācīties valodu, citādi es neuzzināšu nākamo ekskursijas galamērķi, kur braukt skatīties podus.

Tā nu ieguvis iespējams nepieciešamo informācijas avotu atgriezos Krajovā.