Nedēļa Transilvānijā..

Pagājušo nedēļu pavadīju Transilvānijā (Rumānijas centrālajā daļā). Ceļojuma maršruts: Craiova - Bukareste - Predeal - Brasov - Sighisoara - Sibiu - Craiova.

Sapratu, kāpēc cilvēkiem tik dažādi viedokļi par to, kāda ir Rumānija. Man liekas, ka ir vismaz divas Rumānijas: Rumānijas dienvidi, kur valda nabadzība, kultūras trūkums un piesārņota vide, un Rumānija no Dienvidkarpatiem uz ziemeļiem: Eiropeiska, kulturāla un patīkama.

Pirms došanās brīvdienās nolauzu zobam malu. Negribēju izaicināt likteni, tāpēc saņēmos drosmi un izlēmu doties pie zobārsta. Arī man kā jebkuram citam ļoti patīk zobārsti. Smagākajos murgos iztēlojos, ka viņi joprojām lieto tos pašus sadistiskos zobu urbjus, ko laikā, kad mācījos sākumskolā. Realitāte izrādījās daudz labāka. Gāja labi..zobārste bija jauna un skaista. Nākamajā dienā ierados pabeigt iesākto. Laikam arī es viņai patiku - naudu viņa otrajā reizē neņēma. Ceru, ka man drīz sāks sāpēt kāds zobs...

Tā nu ar asiem zobiem devos uz Transilvāniju. Sākumā 4 dienas biju Predeal - vietā, kas pazīstama ar slēpošanas kūrortiem. Tur mēs tā pamatīgi novērtējām visu Rumānijā esošo brīvprātīgo projektus. Pēc tam ar sava projekta biedriem devāmies 5 dienu ekskursijā.

Pirmā pietura - Brašova - skaista viduslaiku "vācu izcelsmes" pilsēta. Gulējām visi 10 vienā istabā un kopīgi plānojām apskates objektus. Jau sākumā sapratu, ka neesmu radīts grupu ceļojumiem. Vienoties par kopīgām interesēm neiespējami, apskates tempi atšķiras, meitenēm patīk taisīt šopingus un gulēt līdz 10 rītā, neiespējami vienoties arī par to, vai naktsmītnes cena atbilst tās kvalitātei. Vienīgā kopīgās ceļošanas priekšrocība ir zemās naktsmītņu izmaksas, guļot visiem vienā telpā.

Nākamā pietura - Bran Castle - Drakulas pils. No Drakulas tur gan maz smakas - Vlad III the Impaler iegriezies tur tikai uz brītiņu, bet tagad šī pils tiek veiksmīgi "pārdota" tūristiem kā Drakulas pils. Bet pilij gan nebija ne vainas. Pilī tikām par puscenu. Rumānijā studentam būt izdevīgi - studentu biļetes vismaz 2 reizes lētākas kā pieaugušajiem (reizēm pat cena ir 6 reizes zemāka, pat pensionāriem jāmaksā dārgāk). Tāpēc sirdī sajutu vēlmi atkal būt studentam. A studenta kartes ta nav! Tā nu pēc čehu brīvprātīgās paraugdemonstrējuma biļešu tirgotāju izdevās pārliecināt, ka AXA apdrošināšanas karte ir specifiska ES studentu karte, kas aizstāj studenta apliecību. Ar šo apdrošināšanas karti arī nākamajā muzejā es biju atzīts par pilntiesīgu studentu. Vēlāk citā muzejā gan uzrāvos - biļetes tirgoja studente, kas manos pārliecinošajos argumentos neklausījās...šitādu neviesmīlību:)

Tālāk devos uz Sigišoaru. Arī vācu laiku pilsēta...tāda kā Cēsis. Pirms tam gan gadījās problēma Brašovas sabiedriskajā transportā. Es kā apzinīgs pilsonis gandrīz vienmēr maksāju par biļeti. Arī iepriekš biju maksājis. Iepriekšējā dienā šoferītis naudiņu paņēma bet biļetīti neiedeva, tāpēc pēdējo reizi braucot Brašovas sabiedriskajā transportā nolēmu nesponsorēt šoferīti un dažas pieturas nobraukt tā pat. Kur gadījās, kur ne - uzradās kontrolieris. Rumāņu valodā apjautājās, kur mana biļete. Biju godīgs un liku saprast, ka nav. Tad viņš izvilka soda kvīti, kas 30 reizes pārsniedz biļetes cenu. Tad nu es sapratu, ka bez paskaidrošanas neiztikt. Skaidrā latviešu valodā aptuveni 15 minūtes es viņam skaidroju racionālos iemeslus, kāpēc biļetes nav un ka sodu es neesmu pelnījis maksāt. Runāju tik paplašinātos teikumos, ka man liekas, ka mana latviešu valodas un literatūras skolotāja būtu par mani patiesi lepna. Kontrolierim gan nācās nožēlot, ka skolā nebija mācījies latviešu valodu. Nezināja, ko ar tādu analfabētu kā mani lai dara un palaida mani ar visai "siltiem", man saprotamiem rumāņu valodas novēlējumiem. Pratos kauna un nolēmu rumāniski neatbildēt ar tik pat siltiem vārdiem:) Padārgi izmaksātu..

Sigišoara patika. Apskatīju māju, kur 1431.gadā piedzima pats Cepešu Vlads (Vlad III the Impaler) un citus tūristu iecienītus objektus. Tālāk devos uz Sibiu - 2007.gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Skaista, bet nekas īpašs - ļoti atgādināja Rīgas vecpilsētu. Arī vāciešu celta.

No stopošanas bija jau sakrājies besis, tāpēc pamazām laidos uz saviem mīļajiem Rumānijas dienvidiem. Stopot Transilvānijā ir vieglāk, jo tur cilvēki vairāk apzinās, ka cilvēks stopo tāpēc, ka braukt ar sabiedrisko ir pārāk dārgi. Dienvidos šāda loģika nav visai pieņemama. No kāda šoferīša uzzināju, ka Brašovas apkaimē esot ļoti daudz lāču - viņš pēdējās nedēļas laikā divus īpatņus esot redzējis pa mašīnas logu. Turklāt pilnīgas muļķības esot, ka lāči guļot ziemā - vismaz rumāņu lāči neesot guļavas. Tā nu visu ceļu skatījos pa logu, bet šoreiz laime neuzsmaidīja..

Nobeigumā: doties ceļojumā grupā, kurā nav līdzīgas intereses un raksturi ir bezjēdzīgi. Ceļojumu sākām 10 cilvēki ar kopīgu plānu, bet atgriezāmies sadalījušies 4 dažādās grupās..kāds pārsteigums - es viens pats..Daži vēl nav pārradušies...

3.mēneši Rumānijas

Tā kā ilgs laiciņš pagājis, bet kā zināms bez iedvesmas nav aršana...joprojām tā nav atgriezusies, tāpēc turpmākais nedaudz pasauss..

Jau 3.mēnešus esmu Rumānijā. Jūtos apmierināts. Nevēlos stāstīt par darbu - nekas īpašs - beidzot esmu sācis arī strādāt, bet tas, kaut kā notērē domāšanai paredzēto laiku. Divas dienas nedēļā esmu aizņemts ar brīvprātīgā darba popularizēšanu, bet pārējo laiku aizņem kopējās tikšanās un aktivitātes podu pētīšanas jomā.

Ja godīgi, tad ar podniecības tradīciju pētīšanu kārtējo reizi aplauzos - kopš uz ciemiem braucu skatīties podus, tikai vienā vietā esmu atradis kaut ko ievērības cienīgu - netālu no Rumānijas un Bulgārijas robežas atrodas neliels ciems Vadastra, kur tiek veidoti podi atbilstoši tehnoloģijai, kas atklāta, veicot arheoloģiskos izrakumus. Arheologi atraduši aptuveni 7000 tūkstošus gadus vecus podu fragmentus un podnieks Ionel Cococi, atbilstoši tā laika metodēm (nelietojot podnieka virpu un tradicionālo cepli), veido podus, kas maksimāli pietuvināti izrakumos atrasto podu aprisēm un dekorējumiem. Pārējais, ko līdz šim esmu redzējis ir pilnīgi komerciāla podniecība, kuru pētīt nav lielas intereses. Tāpēc kārtējo reizi jāpamaina nodarbošanās - esmu sācis pētīt, kāpēc podniecības tradīcijas izmirst un kāda nākotne šai profesijai gaidāma.


Kopš pēdējā ieraksta šis tas noticis. Rumānijā nosvinēju dzimšanas dienu. Cienāju ar melno balzāmu, Latvijas šprotēm (tās te var nopirkt). Balzāms nevienam negaršoja - nācās pašam izdzert, par ko noskumis nemaz nebiju. Uztaisīju sanācējiem prezentāciju par Latviju. Beidzot atradu vietu Krajovā, kur sakarīgi atpūsties - bez atsaldētajiem, ar labu mūziku un sakarīgu publiku.

Darba sakarā ar pārējiem brīvprātīgajiem bijām kādā ciemā. Tā kā bijām izsalkuši, devāmies uz veikalu. Veikals, kā veikals. Kolu ar čipsiem vairs negribas, bet nekā cita jau uzreiz ēdama nav. Mūsu projekta vadītāja negribēja ar to samierināties, tāpēc veikala pārdevējai palūdza sataisīt mums sviestmaizes ar sieru, desu, tomātiem un ko nu katrs vēlas. Pārdevēja bija nedaudz apmulsusi, bet man par lielu pārsteigumu viņa turpat pie kases ķērās pie "pusdienu gatavošanas" un papildus ne santīma neprasot, sasmērēja katram pēc spējām un vajadzībām. Šito es labprāt pamēģinātu Latvijā - baidos, ka dzirdēšu par sevi daudz jauna:)

Devos arī uz kādu ciemu skatīties podus. Pirms tam noskaidroju personas vārdu, kuru gribētu satikt. Ierados ciemā un teicu, ka gribu satikt podnieku tādu un tādu, un jautāju, vai viņš zina, kur tāds atrodams. Attiecīgais vīrietis man visai smalkjūtīgi paskaidroja, ka satikt to podnieku varētu būt zināmas grūtības. Problēma esot visai nepatīkama - podnieks jau divus gadus esot miris! Tā nu devos atpakaļ.

Biju te tā kā kinoteātrī. Izcili. Filma bija par kaut kādiem japāņu rakstniekiem, kas cērt galvas nezināmu motīvu vadīti. Nezinu, kā filma - īpaši neskatījos, bet publika kinoteātrī bija vienreizēja. Zāle liela - aizpildīta par aptuveni 10 procentiem. Ja uz filmu atnāk tikai daži, tad to nemaz nerāda. Šoreiz bija kādi 25 - daudz. Man nepierasti likās, ka publika bez kautrēšanās filmas laikā sarunājās pa telefonu, staigāja pa zāli un arī publiski komentēja uz ekrāna notiekošo it īpaši atbalstu paužot un komentējot erotiskās ainas. Viņi pat centās palīdzēt - galvenajam varonim teica priekšā, kas konkrētajā situācijā tālāk būtu darāms!:)

Šajā laikā esmu pabijis ļoti daudzos dažādos dzīvokļu un ārpusdzīvokļu pasākumos. Vienā gadījumā dzīvoklis pēkšņi sāka piepildīties ar siltu ūdeni, jo vannas istabā trubas bija tā kā pārplīsušas. Atslēgt mājai ūdeni izdevās tikai pēc ilgāka laika pēc pagraba durvju uzlaušanas. Neticami, bet kaimiņiem, kas tika pilnībā appludināti, bija ļoti grūti pārliecinoši paskaidrot, ka 15 pavisam nedaudz iereibušiem jauniešiem nelaimīgajā dzīvoklī nav ne mazākās saistības ar trubu uzsprāgšanu!

Sara no Spānija man izteica beidzot komplimentu - manas mazās plaukstas esot tik maigas kā zīdaiņa dibens! Paldies!

Bija ļoti foršs 11.novembris. Lāčplēša dzimšanas dienai par godu devos uz vienu ciemu skatīties podus. Vietējie uzreiz man pateica, ka te podu nav, bet 3 km tālāk gan esot. Kas man lauku puikam 3 km - nieka 30 minūtes. Tā nu devos. Viņi gan aizmirsa pateikt, ka man vajadzīgais ciems esot kalna otrā pusē un ka rudenī kalnu ceļš ir grūti ejams, jo ūdens nāk lejā no kalna. Pēc 2 stundām saprotu, ka labāk nevajadzēja! Nogurums, kalnos nevienas dzīvas dvēseles, kājas dubļos līdz potītēm, kanpi velku kājas un nezinu pat vai pareizajā virzienā. Pilnai laimei fotoaparāts atsakās darboties, jo vietējās baterijas tam nepatīk:( Izeju vietā, kur parādās taka ar iespēju iet pa labi un pa kreisi. Es jau neesmu stulbs - no pasakām zinu, ka pa kreisi laist nav labi. Eju pa labi. Pēc kāda laika dzirdu šķindoņu - noteikti cilvēki - es tak zināju, ka pa labi jāiet. Nebija cilvēki, bet govs ar zvaniņu kaklā. Ko viņa dara te kalnos tā arī nesapratu. Skaidrs vien, ka viņa te jau ilgi dzīvo. Tā nu taka beidzās nogāzē, kurā ieejot, atpakaļ varētu neiznākt...nācās vien brist atpakaļ un secināt, ka reizēm tomēr jālaiž pa kreisi. Sāka tumst un likās, ka būs jāguļ kalnos (kāds prieks, ka nepaņēmu guļammaisu). No satraukuma, kājas mani nesa pašas...pēc pāris stundām iznācu pļavā pie govīm, kas ļāva uzelpot un atrast ceļu uz tuvējo ciemu. Tā nu 3 km gāju aptuveni 4 stundas. Kad tiku ciemā bija jau tumšs. No pārguruma podi mani ļoti vairs neinteresēja. Problēmu pilnībā atrisināja satikts vietējais, kas paskaidroja, ka arī viņu ciema podnieks jau laiciņu kā labākos laukos. Ejot laukā no ciema man divas reizes koda viens suns - par laimi mazs - abas reizes iekoda zābakā. Punktu laimei pielika ciema uzraksts, ko ieraudzīju atstājot šo skaisto bet nolāpīto ciemu - tas nepārprotami vēstīja, ka esmu sajaucis ciemu. Nav ne jausmas, kas par podnieku viņiem nomiris:) Nākamajā naktī nogulēju 14 stundas...

Tas pagaidām laikam viss...gaidīšu iedvesmu un tad jau atkal..

6.un 7.nedēļa. Skatos podus.

Pagājušo divu nedēļu nogales pavadīju ārpus Krajovas. Tā kā manas individuālās aktivitātes projekta ietvaros paredz pētīt podniecības tradīcijas Rumānijā, tad izlēmu vispirms apskatīt salīdzinoši netālu esošo pilsētu Horezu, kas tiek uzskatīta par Rumānijas podniecības centru.

Horezu ir neliela pilsētiņa (aptuveni 7000 iedzīvotāju) netālu no pilsētas Ramnicu Valcea un nedaudz vairāk kā 100 km no manas pilsētas Krajovas. Neskatoties uz nelielo attālumu, lai nokļūtu tur ar sabiedrisko transportu, nepieciešamas aptuveni 4 stundas. Tāpēc izlēmu doties turp ar stopiem.

Izrādījās, ka stopotājiem šeit viegla dzīve - mani paņēma jau 3.braucošā mašīna. Ļai gan Rumānijā pieņemts maksāt par stopošanu (parasti šoferim tiek atstāta summa, kas aptuveni atbilst pusei no sabiedriskā transporta cenas par attiecīgu distanci), tomēr šoferis no manis naudu nevēlējās. Arī citi brīvprātīgie ļoti reti satikuši šoferus, kas prasa naudu. Pirmais šoferis noveda aptuveni pusdistanci un mūsu ceļi šķīrās.

Stopoju vēlreiz. Šoreiz bija jāgaida ilgāk - mani paņēma 8.mašīna. Nedaudz īpatnēji likās, ka mani paņēma mašīna, kas brauca pretējā virzienā. Kāpu vien iekšā, jo šoferis teica, ka viņš mani var aizvest uz man vajadzīgo pilsētu, bet vispirms viņš gribot braukt pretējā virzienā. Ja vajaga, tad vajaga! Šoferis laipns, runāja pat angliski. Pa ceļam noskaidroju, ka viņš brauc satikt kādas nelielas pilsētiņas mēru un pēc tam varot aizvest mani uz Horezu, jo atpakaļceļā viņam esot jābrauc aptuveni tajā virzienā. Protams, ka mērs kavēja tikšanos un došanās uz Horezu ievilkās.

Pēc tikšanās mans izpalīdzīgais šoferis mani veda uz nepieciešamo Horezu. Vēlāk izrādījās, ka viņam tas "izmaksāja" liekus 80 kilometrus. Nevarēju saprast, kāpēc viņš tik laipns. Viņš teica, ka Horezu viņam pazīstams viesu mājas īpašnieks, kas varot izmitināt mani par ļoti pienemamu samaksu. Cilvēks bija laipns, tomēr ar katru nobraukto kilometru sapratu, ka esmu "uzrāvies" uz globalizācijas upura, kas strādā pēc "piramīdas" principa. Neesmu eksperts, bet cik saprotu, tad jo vairāk klientus viņš iegūst, kas tālāk iesaista atkal un atkal jaunus izplatītājus, jo lielāku procentu no pārdotā viņš iegūst. Tā nu visu ceļu viņš mani marinēja par to cik es bagāts kļūšu, ja viņš mani iesaistīs šajā biznesā un centās pierunāt nopirkt dažādus katalogus, seminārus, produktus utt. Laikam viņš nesaprata, ka mana atbilde par to, ka viņa bizness šķiet "interesants" nebija domāta, kā lūgums man kaut ko pārdot, bet gan kā atbilde: "interesanti", kad kāds jums pajautājis, kā garšo viņa pagatavotais ēdiens!

Tā nu atkaujoties no vilinošajiem piedāvājumiem, iebraucām Horezu. Tur mūs jau sagaidīja viesu nama īpašniece ar siltām pusdienām un kāds pārsteigums - arī prezentāciju par iespēju nopelnīt lielu naudu, ja iesaistīšos viņu biznesā (jā, arī viņa bija jau "iesaistīta"). Tā kā viņai nebija prezentācijas latviešu valodā, viņa uzlika prezentāciju ukraiņu valodā, pilnā pārliecībā, ka man tā būs saprotama, jo Latvija tur pat jau vien esot. Jutos nedaudz "iegrābies" ar manu laipno šoferi. Samaksāju naudu par naktsmāju un pusdienām un sapratu, ka jāiet ekskursijā, citādi man vēl ilgi būtu jāklausās par savu izniekoto dzīvi dēļ tā ka agrāk es viņus nebiju saticis.

Devos apskatīt 4 km attālumā esošo Horezu klosteri. Viss ceļš nebija jāiet kājām, jo mans šoferis piedāvāja gabalu pavest. Protams, ka piekritu. Līdz pat šim brīdim neesmu sapratis, vai viņš bija vienkārši laipns cilvēks, kurš manis dēļ nobrauca liekus 80 km, vai viņš to darīja, lai man kaut ko pārdotu. Ļoti ceru, ka tas bija pirmais variants.

Klosteris bija ļoti simpātisks - ļoti skaisti sienu gleznojumi. Tomēr sakāros arī ar ēnas pusēm - par ieeju klostera muzejā ārzemniekiem ir oficiāli jāmaksā divas reizes lielāka maksa nekā rumāņiem, bet muzejā neatradīsi nevienu norādi angļu valodā, par to, kas ir tur izstādītie objekti. Otra lieta, kas bojāja garastāvokli bija uzmācīgie ubagotāji, kas velkas līdzi pat tad, ja skaidri esi licis saprast, ka naudu nedosi. Arī vecāka gadagājuma sievietes pie klostera sienas nekautrējās izteikt sulīgus rumāņu lamuvārdus pēc tam, kad atteicos iedot naudiņu (nesapratu, ko teica, bet bija skaidrs, ka tas nebija nekas no svētajiem rakstiem).

Arī atpakaļceļā nebija jāiet kājām - bez prasīšanas apstājās mašīna, kas aizveda mani uz pilsētu. Atgriezies pisētā, devos izpildīt savu misiju - pētīt podus. Pirms ierašanās man likās, ka Horezu būs neliela skaista pilsētiņa kalnos, kur nelielās ielas bodītēs tiks tirgoti dažādu podnieku darbi lielā daudzveidībā. Biju iztēlojies, ka pilsētā noteikti būs informācijas centrs un podniecības muzejs. Praksē izrādījās nedaudz savādāk. Pat ja muzejs pilsētā bija, kontaktinformāciju neatradu ne internetā, ne vietējie iedzīvotāji varēja izstāstīt par tāda muzeja eksistenci. Arī pilsētiņa nebija ar neko ievērības cienīga. Keramikas iztrādājumu gan bija daudz, tomēr apskatīt izdevās tikai tos, kas bija izlikti pārdošanai. Pārsvarā dekoratīvi šķīvji ar Horezu tradicionālo simboliku - gaili, čūsku, pāva asti u.c. Tomēr tas nebija tas, ko meklēju. Daudzie keramikas veikali tirgoja līdzīgus produktus, kuri radīti ātrai realizācijai. It kā pat varēja uz vietas vērot podnieka darbu, kas acu priekšā ar rokām veido skaistu šķīvi, dekorē to ar dabiskām krāsām, lietojot dabiskus darbarīkus (piemēram, govs ragus), tomēr nepameta sajūta, ka priekšmets, kas acu priekšā top nekādā gadījumā nav mākslas darbs.

Joprojām nezinu, kas ir tas kritērijs, pēc kura var nošķirt parastu preci, produktu no mākslas darba. Šajā gadījumā tā ir tikai iekšēja sajūta. Ja Latvijā skatoties, kā top podi, man radās sajūta, ka darba rezultāts ir mākslasdarbs, tad Horezu man bija sajūta, ka radīts tiek suvenīrs, prece pārdošanai. Process tas pats, bet rezultāts pilnīgi cits.

Tā nu bez liela prieka par redzēto podniecību, atgriezos mājās. Skaidri zinu, ka Horezu ir sastopami arī "nekomerciālie" podnieki, tomēr man nebija informācijas, kur viņus meklēt. Droši vien, ka nāksies atgriezties vēlāk, kad būšu gudrāks. Atpakaļ braucu ar autobusu. Brauciena laikā aizdomājos, ka līdz šim esmu redzējis, ka laukus apstrādā tikai ar zirgu, bet smagumu vešanai izmanto vēršus - tikai redzēts 1 traktors braucot cauri laukiem. Autobusā satiku sievieti, kas runāja angliski. Ceļu nopļāpājām un jau otro reizi, kopš esmu Rumānijā uzzināju, ka Latvijā visi cilvēki esot ļoti skaisti, blondi un zilām acīm - tā nu viņiem skolā māca. Nekas cits neatlika kā piekrist...



Tā kā Horezu manas gaidas nepiepildījās, izlēmu doties uz Bukaresti, kur iepriekšējā nedēļas nogalē apmeklēju Rumāņu zemnieku muzeju (The Romanian Peasant Museum), kas lepojas ar 1996 gadā iegūto labākā Eiropas muzeja titulu. Uz šo muzeju devos tādēļ, ka pēc Horezu apmeklējuma man vajadzēja atrast citu vietu, kur pētīt podniecības tradīcijas. Šis muzejs sevi reklamē, kā vietu, kur sastopama milzīga podniecības priekšmetu kolekcija (18 000 vienību) no 200 dažādiem Rumānijas reģioniem. Biju domājis, ka aizbraukšu tur, apskatīšos, aprunāšos, iegūšu vajadzīgos kontaktus un atradīšu manai pilsētai tuvumā esošu podniecības punktu, kuru vēlāk varētu apmeklēt.

Tā nu pēc 4 naktī devos uz vilcienu. Labi, ka ierados laicīgi - mans vilciens, par kura esamību uzzināju internetā, izrādījās svētdienās neejošs un paspēju uz citu - agrāku vilcienu. Vispār vilcieni te interesanti - tā pat kā rumāņi - saka, ka vienmēr ir punktuāli, bet praksē to neesmu pieredzējis. Līdz šim ar vilcienu esmu braucis kādas 10 reizes un 7 no tām vilciens ir kavējis. Reizēm pat vairāk kā pusstundu. Tāpēc, braucot Rumānijā ar vilcienu, labāk izvēlēties ātrāku reisu. Vilcieni Rumānijā lieliski (atskaitot vecos - "personal" vilcienus, kuri no pārvietošanās līdzekļu saraksta būtu automātiski svītrojami), noteikti ērtāki un labāki kā Latvijā, reizēm divstāvīgi, arī diezgan ātri - 210 km jābrauc mazāk nekā 3 h. Tāpat biju patīkami pārsteigts par Bukarestes metro sistēmu - ļoti ērta, tīra, ātra.

Muzejā ierados jau uz atvēršanu, bet ļoti ātri sapratu, ka arī Bukareste ir Rumānija. Eiropas labākajā muzejā neatradās neviens gids, kas runātu angliski un mana priekšpēdējā cerība arī izgaisa - audiogids tieši todien nezināma iemesla dēļ nebija pieejams. Bet muzejs iespaidīgs - pārskatāms, izstādītie priekšmeti skaisti. Diemžēl, tikai nelielai daļai izstādīto priekšmetu bija pievienota informācija, no kurienes tie nākuši. Mana pēdējā cerība arī nepalīdzēja - ieejas biļešu tirgotāja runāja angliski, bet viņai nebija liela izpratne par muzejā izstādītajiem priekšmetiem. Tā nu devos projām ar prieku par redzētajiem podiem, kurus arī aktīvi fotografēju, lai "atpelnītu" iztērēto naudu par tiesībām fotografēt (atļauja fotografēt maksāja 50 lejas, kas ir aptuveni 8 lati, lai gan ieejas biļete maksāja tikai 1 latu), tomēr bez sajēgas, kur tālāk doties skatīt podus.

Tā kā man bija palicis brīvs laiks - devos ekskursijā uz Bukarestes centru. Ārā stipri lija, tāpēc pastaiga nelikās īpaši aizraujoša. Īpatnēja likās attieksme pret vēsturisko mantojumu- Bukarestes vecākajai baznīcai (Old Court Church - 1558) fasāde bija aprīkota ar daudziem kondicionieriem. Nezinu, kurš kultūras eksperts viņiem dod saskaņojumu tādām darbībām..Pēc tam vēl aizbraucu uz vietējo brīvdabas muzeju, kur sastopamas vēsturiskas celtnes no dažādiem Rumānijas reģioniem, bet lietus dēļ ekskursija nebija ilga. Bet veiksme mani piemeklēja, jo muzeja veikalā atradu grāmatu, kurā aprakstīta podniecība par reģionu (Oltenia), kurā es dzīvoju. Grāmata rumāņu valodā, bet tagad man būs lielāka motivācija mācīties valodu, citādi es neuzzināšu nākamo ekskursijas galamērķi, kur braukt skatīties podus.

Tā nu ieguvis iespējams nepieciešamo informācijas avotu atgriezos Krajovā.

4.un 5.nedēļa. Jābeidz atpūsties un jāsāk strādāt...

Pirmie iespaidi pagātnē un sākusies ikdienas dzīve. Ik pa laikam gadās redzēt kaut ko neparastu, tomēr esmu sācis pierast nebrīnīties.

Projekta pirmais mēnesis tika atvēlēts Rumānijas iepazīšanai. Nu jau sācies otrais - joprojām iepazīstam Rumāniju. Bet ne vairs ilgi. Nākamajā nedēļā jāsāk strādāt.

Pagājušajā nedēļā sākām gatavoties darbam - devāmies 120 km uz ziemeļiem - uz nelielu lauku pilsētiņu Mušetešti, kas atrodas netālu no pilsētas Targu Jiu. Pa ceļam sapratu, ka 120 km var būt ļoti daudz, ja pārvietojies ar vienkāršākajiem Rumānijas vilcieniem. Aptuveni 100 km distanci šie vilcieni brauc gandrīz 3 stundas.

Mušetešti notika grupas saliedēšanas pasākums. Spēlējām un mācījāmies organizēt dažādas izglītojošas spēles, klausījāmies lekcijas par projektu vadību un vakaros saliedējāmies kā nu mācējām.

Beidzot kļuva skaidrākas aprises par to, ko mēs darīsim tad, kad būsim nedaudz iepazinuši Rumāniju. Tā kā iepriekšējā izglītība, darba pieredze un intereses mūsu 11 cilvēku grupā izrādījās pārāk atšķirīgas, lai veidotu vienu projektu, izlēmām sadalīties tematiskajās sekcijās. Sociālo lietu sekcija strādās ar bērniem un jauniešiem, mācot skolās un bērnunamos rokdarbus, dejošanu un citas aktivitātes. Sporta sekcijā bērniem ar mazākām iespējām tiks mācīti futbola un basketbola pamati. Es kā liels mākslas eksperts un kulturāls cilvēks iesaistīšos mākslas un kultūras sekcijas darbā:)

Kļuvuši skaidri arī mani iknedēļas darba pienākumi. Vienu dienu nedēļā ar pārējiem brīvprātīgajiem dosimies izbraukumā uz apkārtējām pilsētiņām, veidosim prezentācijas un skaidrosim Eiropas brīvprātīgā darba būtību un iespēju piedalīties tajā. Vēl vienu dienu nedēļā veiksim līdzīgas aktivitātes Krajovas universitātes fakultātēs, kā arī noteiktā laikā pieņemšu ieinteresētos jauniešus birojā, lai palīdzētu viņiem atrast atbilstošu EBD projektu ārzemēs un atbildētu uz citiem saistītajiem jautājumiem. Pirms tam gan jāiziet apmācības kurss, lai varētu būt patiešām noderīgs.

Un mana projekta nozīmīgāko un interesantākā daļu aizņems manas aktivitātes kultūras un mākslas sekcijā. Es pētīšu vietējā Rumānijas reģiona podniecības tradīcijas. Tas nozīmē pavadītu laiku bibliotēkās, muzejos, kā arī tiekoties ar amata meistariem. Manuprāt, interesants darbs, kas ļaus pabūt dažādās vietās, satikt dažādus cilvēkus un nebūs jāpavada atlikušie 5 mēneši sēžot birojā. Tas pagaidām viss..

Dažas jaunas atziņas:

• Arī mūsu pilsētā dzīvo jauki cilvēki. Kādu dienu dzīvoklī ienāca kaimiņiene iepazīties, uzcienājot mūs ar rumāņu nacionālo ēdienu "sarmale" - kāpostu tīteņiem...ļoti garšoja. Tāpat kādu rītu uz ielas satiku vietējā veikaliņa īpašnieku, pie kā regulāri iepērkamies. Viņš lūdza pagaidīt un pēc mirkļa no mašīnas atnesa un uzdāvināja vīnogas, kuras pats bija dārzā izaudzējis:)
• Esmu sācis pierast arī pie vietējiem ēšanas paradumiem. Brokastīs te nav iespējams dabūt kukurūzas pārslas ar aukstu pienu. Vienmēr tiek lietots un piedāvāts tikai silts piens.
• Neatņemama sastāvdaļa rumāņu virtuvē ir kāposti - tos te lieto visos iespējamos veidos.
• Esmu nogaršojis dažādus mājās gatavotus vīnus, bet neviens nav garšojis pēc vīna. Mājas vīns vienmēr garšojis nedaudz līdzīgi kā etiķis. Par ļoti garšīgu nosaukt grūti.
• Mana rumāņu valoda neko daudz nav progresējusi. Aptiekā vēlējos nopirkt termometru. Nevēlējos digitālo, bet parasto dzīvsudraba. Tā arī aptiekārei teicu, ka vēlos termometru bet ne digitālo. Viņa arī atnesa - lielu termometru (~ 30 cm), kas paredzēts istabas temperatūras mērīšanai. Beigās samierinājos ar digitālo. Vienīgā doma, kas mani šobrīd nomāc, ir fakts, ka man drīzumā jāiet pie friziera. Zinot manas rumāņu valodas prasmes esmu nedaudz satraucies par gaidāmo rezultātu...
  

3.nedēļa. Divas Rumānijas. Vides aizsardzības tradīcijas.

Pagājušo nedēļu pavadīju Dienvidkarpatu kūrortpilsētiņā Predeal, kur notika kopīgas apmācības visiem brīvprātīgajiem, kas pēdejā laikā ieradušies Rumānijā veikt brīvprātīgo darbu.

Lai nokļūtu vajadzīgajā pilsētā braucām 6 stundas labā vilcienā, pa ceļam piestājot Bukarestē. Bukarestes stacija jau man labi pazīstama - dienā tā neizskatās daudz labāk kā naktī. Bija tik vien laika kā aiziet uz tualeti. Labāk nevajadzēja! Lai gan Bukarestē dzīvo aptuveni 2 miljoni cilvēku un mūsu vilciena stacija ir lielākā Rumānijā, tualetes tajā ir nožēlojamas. Par tādu pašu summu kā Latvijā (15 -20 santīmiem) šeit pieejamas piecūkotas tualetes bez podiem, bet toties ar caurumu grīdā.

Otra lieta, kas likās uzmanības vērta, bija skats pa logu, braucot vilcienā no manas Krajovas uz Bukaresti. Pilsētas atkritumi tiek savesti lauka vidū un turpat sadedzināti. Turklāt dedzināšanas vieta izvēlēta dažus desmitus metru no upes, kas visus labumus nogādā tālāk.

Virzoties no Rumānijas dienvidiem uz ziemeļiem, ar katru brīdi sapratu, ka skaistā Rumānija atrodama sākot ar Dienvidkarpatiem un uz ziemeļiem no tiem. Rumānijas dienvidu reģionos neko skaistu neesmu redzējis.

Ierodoties Predeal sāku saprast, kāpēc cilvēkiem patīk Rumānija. Dabas skati pievilcīgi un cilvēki laipni - nekā kopīga ar Rumānijas dienvidiem.

Uz apmācības kursu ieradās jaunieši, kas atbraukuši no dažādām valstīm: Spānijas, Portugāles, Francijas, Anglijas, Vācijas, Itālijas, Izraēlas, Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Turcijas, Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas. Kopā bijām 40 jaunieši. Lielākā pārstāvniecība...protams, ka Latvijai - 10 brīvprātīgie no dažādām pilsētām un projektiem Rumānijā. Pamatīgs pārsteigums Rumānijā satikt tik daudz latviešus. Apmācību laikā guvām iespaidus par notikumiem un tradīcijām Rumānijā un citās valstīs.

Galvenās atziņas:

• Uz nakti jāaizver logi, citādi viesnīcas numuriņa gultā mēdz iekāpt kaķene un piedzemdēt kaķēnus!
• Kalnos tiek izlikti informācijas stendi par to, ka jāuzmanās no lāčiem.
• Rumānijā joprojām pastāvot tradīcija, ka gadījumā, ja rumāņu meitenei tiek nejauši sagādāts bērns, tad vīrieša nenovēršams pienākums esot meiteni precēt.
• Atteikšanās no "otrā ēdiena", ciemos esot, tiek uzskatīta par necieņas izrādīšanu, pat ja esat pozitīvi izteicies par "pirmo ēdienu".
• Rumāņiem nepatīk, ja daudz lieto vārdu "paldies!".
  
• Viesnīcas atkritumi nedēļas nogalē tiek iznesti viesnīcas pagalmā un turpat tie tiek sadedzināti.
• Toties, ja veikalā vēlies nopirkt alu stikla pudelē, tad Tev jādod pārdevējai savs goda vārds, ka pēc tam, kad pudeli būsi izdzēris, tukšo pudeli atnesīsi atpakaļ. Tā kā šādu solījumu dot nevarēju (veikals bija pārāk tālu no viesnīcas), alu stikla pudelē man atteicās pārdot. Nācās izvēlēties starp plastmasas un skārda iepakojumu!
  

2. nedēļa (Latvijas birokrātija nav konkurētspējīga:)

Pirmdiena

Braucam uz imigrācijas policiju (4km), lai aizpildītu anketu un saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju (nepieciešama, ja vairāk kā 3 mēnešus plāno uzturēties Rumānijā). Tiek aizpildīta kaut kāda anketa. Mums paskaidro, ka atļauju dabūt nav tik vienkārši. Esot nepieciešama fotogrāfija un konkrētā bankā apmaksāta kvīts par 18 santīmiem. Neko darīt - braucam atpakaļ fotografēties un apmaksāt kvīti. Ceļš izmaksā trīs reizes dārgāk nekā kvīts. Policijā jāatgriežas rīt, jo ar mūsu tipa jautājumiem viņi nodarbojoties tikai divas stundas dienā. Rīt atgriezīšos ar fotogrāfiju un kvīti.

Otrdiena

Braucam uz imigrācijas policiju jau ar fotogrāfijām un kvīti par 18 santīmiem. Ar to nepietiek - esot vajadzīga arī pases kopija. Viņi nekopējot. Nu ja vajaga, tad vajaga. Aizejam un sataisām kopijas. Nākam cerību pilni beidzot saņemt atļaujas, bet kurš tev dos - esot vajadzīga vēl kaut kāda lieta. Besis - nevarēja uzreiz pateikt?:) tikai nav saprotams, kas vēl vajadzīgs. Izskaidrot viņiem pagrūti, tāpēc vajadzīgo lietas nosaukumu viņi uzraksta uz lapiņas un saka, ka esot jāiet uz veikalu šī lieta iegādāties. Veikalā parādām nosaukumu un pārdevējs mums katram iedot vienu A4 formāta kartona mapīti. Nu tādu kā personas lietas vākus. Izrādās, ka kartona mapīte vajadzīga, lai policija tajā varētu ielikt mūsu pases kopiju, bildi un čeku par 18 santīmiem. Piepildām katrs savu atribūtu ar vajadzīgajiem sīkumiem un ejam iekšā. Beidzot viss komplekts savākts. Aizpildām anketas, nododam mapīti. Viss kārtībā - rīt varam braukt pakaļ!!!

Trešdiena

Braucam atkal uz imigrācijas policiju pēc uzturēšanās atļaujām. Tā kā esam daudzi cilvēki, izvēlamies braukt ar taksi. Iepriekšējo dienu pieredze liecina, ka pilns taksometrs neizmaksā dārgāk par sabiedrisko transportu. Aptuveni 4 km ar taksi Krajovā maksā 6 lejas = 1 latu. Attiecīgo distanci ar taksi esam veikuši jau 4 reizes un vienmēr tas ir maksājis to pašu summu, jo visi taksisti brauc pēc viena tarifa un ieslēdzot skaitītāju. Arī šoreiz izvēlamies braukt ar taksi. Esam 8 cilvēki, tāpēc sadalāmies divās grupās pa četri. Ņemam divus vienas firmas taksometrus, kas stāv viens aiz otra un pasakām nepieciešamo adresi. Abi taksometri brauc reizē pa vienu maršrutu, bet jau ceļa pusceļā redzu, ka mēs braucam pēc ārzemnieku tarifa:) Nonākot galapunktā skaitītājs rāda, ka jāmaksā 12 lejas iepriekšējo 6 vietā. Gribētos pateikt taksistam dažus siltus vārdus, bet vēl neprotu rumāņu valodu un, protams, ka angļu valodu viņš nesaprot. Blakus cilvēkus izlaiž arī otrs taksis un viņu skaitītājs, kā visas iepriekšējās reizes rāda 6 lejas. Samaksājam mūsu viesmīlīgajam taksistam dubulto tarifu un šķiramies. Nav jau žēl tā viena lata, bet daudzu cilvēku izslavētā Rumānijas viesmīlība kārtējo reizi nav mani piemeklējusi.

Ierodamies iecirknī pēc mūsu atļaujām. Nevar būt!!!!! Viss esot kārtībā un mums pat uz veikalu nav jāiet. Saņemam atļaujas un braucam uz mājām...šoreiz ar sabiedrisko transportu....

Ceturdiena

Līdz šim vieglajā automašīnā esmu pārvietojies kādas 7-8 reizes. Vēl neesmu redzējis nevienu šoferi, kas būtu piesprādzējis drošības jostu. Kad es mēģinu piesprādzēties, šoferu sejas izteiksme gandrīz vienmēr liecina, ka viņi ir pārliecināti, ka es sprādzējos tikai tāpēc, ka apšaubu viņu braukšanas prasmi:)

Nedēļas nogale

Šajā nedēļas nogalē jādodas uz ilgāku laiku ārpus Krajovas. Nākamo nedēļu pavadīšu nelielā pilsētiņā Dienvidkarpatos - Predeal, netālu no Brašovas. Tur gaidāma tikšanās ar citiem brīvprātīgajiem no dažādām valstīm, kas šobrīd atrodas Rumānijā. Pēc tam nedēļu pavadīšu citā vietā, kur notiks grupas saliedēšanas pasākums pirms brīvprātīgā darba uzsākšanas.

Līdz ar to apkopojums par pirmajām divām nedēļām Rumānijā:

Pirms ierašanās Rumānijā biju savācis diezgan daudz informācijas par šo valsti, noskaidrojis citu cilvēku iespaidus, kas te kādu laiku sabijuši. Viņu galvenā atziņa bijusi - valsts diezgan nabadzīga, bet ļoti skaista un cilvēku viesmīlība esot apbrīnojami jauka.Tiesa, cilvēki šos iespaidus guvuši Rumānijas kalnu pilsētiņās un Rumānijas Transilvānijas daļā. Es pagaidām esmu redzējis tikai niecīgu daļu Rumānijas dienvidu un visi mani iespaidi saistās ar šo reģionu. Tas, ka šī puse ir diezgan nabadzīga ir vairāk nekā skaidrs. Vai skaista? Laikam nē...man vairāk atbilstošs šķiet vārds - "nesakopta". Cilvēku viesmīlība: nekas īpašs - te tā kā visur citur - ir gan laipni cilvēki, kas priecāsies aprunāties un palīdzēt, gan tādi, kas, acis nepamirkšķinot, izmantos iespēju apčakarēt. Bet nekādu īpašu viesmīlību šajā reģionā sajutis neesmu. Lai kā arī nebūtu, par garlaicību šeit sūdzēties nevar. Nav šaubu, ka valsts ir ļoti interesanta un gaidāmi jauni atklājumi.

Pusgada laikā būs iespēja paceļot pa citiem Rumānijas reģioniem. Pienākošās ziņas no paziņām liecina, ka tur ar gaidīto valsts skaistumu un viesmīlību viss esot vairāk nekā kārtībā. Jābrauc skatīties!

Par jaunajiem iespaidiem visticamāk informēšu pēc divām nedēļām, kad būšu atgriezies Krajovā.

Dažas piezīmes un atziņas no 1.nedēļas Krajovā.

Pirmdiena

1. Ļoti lēts vīns. Dārgākais maksā aptuveni 4 latus pudelē. Ikdienas patēriņam pudele maksā 1-2 latus.
2. Meitenes stadionā skrien nenoņemot kosmētiku.
3. Spānietei ļoti negaršo rupjmaize.
4. Tarakānus nav iespējams iznīcināt.
5. Latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē.
6. Ūdens no krāna nav dzerams.
7. Cilvēki te pozitīvi noskaņoti un ļoti laipni.
   

Otrdiena

1. Vāciete arī esot redzējusi suni ar 3 kājām.
2. Arī citiem ļoti negaršo rupjmaize.
3. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo sakarīgāki cilvēki!
4. Esmu vistālāk no ziemeļiem.
5. Arī šeit tūristus momentā atpazīst un cenšas piečakarēt.
6. Arbūzi maksā 8 santīmus kilogramā.

Trešdiena

1. 34 grādi ēnā man ir stipri par daudz.
2. Cilvēki laipni, bet neprot angļu valodu.
3. Dzīvokļa biedrenes (spāniete un vāciete) izvizinātas čigānu pajūgā. Pēc vietējo ieteikuma esot gājušas peldēties vietējā upē, bet neesot spējušas ieiet zaļā biezā upē. Sanāk ka mīkstās!

Ceturdiena

1. Dzīvoklī atslēgts ūdens. Prieks, kur tu rodies! Noskaidroju, ka ūdens šodien nav gaidāms. Jāiet uz biroju smirdīgam. Vienīgais prieks - arī citi smirdēs. Arā 30 grādi.
2. Nopērku vīnu un National Geographic. Varbūt tas man palīdzēs iemācīties rumāņu valodu (žurnāls).
3. Apmeklējam 3.lielāko Eiropas parku. Tiešām liels...
4. Vakarā bārā dzeram alu.

Piektdiena

1. Parādījies jau ūdens.
2. Nokāpju lejā pēc ūdens. Mājās precīzi iemācos, kā palūgt divas pudeles negāzēta ūdens. Veikalā iedot vienu pudeli un pēc atkārtotas prasīšanas arī otru pudeli ūdens. Tātad mana pareizā rumāņu valoda likusies tikai par 50 % pareiza. Atlikušie 50 % vēl jāpiemācās.
3. Kvernis dzīvoklī pie armēnietes, spānietes un lietuvietes. Dzeram alu. Dažiem savajagās uz klubu. Pirmais klubs nepatīk. Otrais un trešais ciet. Ceturtais pilnīgs ūķis. Piektais - pašā centrā - sakarīgs, bet publika atsaldēta. Apsargs liekas izvēlēts no ielas - uzvilcis īpaši platas sporta bikses un steks pie sāniem. Alus klubā maksā 90 santīmus:) Gandrīz aiz smiekliem piečurāju bikses, jo uz letes aktīvāk rāpjas dejot saldi džeki nevis meitenes. Sāpīgākais, ka līdz riebumam seksīgi saģērbušies. Gandrīz dabūju pa seju no vietējā primāta. Apmaināmies laipniem vārdiem un šķiramies...laikam ne kā draugi...
   

Ierašanās Rumānijā

15.augusts

15.00 izlidoju no Rīgas. Prāgā satieku Zani un vēl 4 brīvprātīgos, kas brauc citā projektā uz Targu Jiu. Jautri jaunieši no Cēsīm...

16.augusts

00.20 ielidojam Bukarestē. Pretim neviens nav atbraucis, lai gan bija sarunāts, ka sagaidīs...

01.00 joprojām neviena nav. Meklēju telefonu. Kā par brīnumu paceļ un saka, lai neiespringstot un jūtoties ērti. Esot jāpagaida pusotra stunda un tad atbraukšot pakaļ šoferis. Tiesa, šoferis jau esot noguris, tāpēc viņš mani nevedīs norunātos 250 km, bet tikai līdz tuvākajai vilciena pieturai. Prieks, kur tu rodies! Pārējos viņš varot aizvest, jo esot pa ceļam.

01.30 sākam dzert kafiju un viskiju. Lai neaizmigtu! Pieslēdzas arī portugālis, kurš to pašu šoferi gaidot jau 6 stundas.

02.00 tā kā man jābrauc ar vilcienu, jāiet samainīt nauda. Lidostā samainu. Pēc brītiņa konstatēju, ka kasiere nav atdevusi visu naudiņu. Bet ir ok - arī portugāli viņa līdzīgi apdalījusi!

03.00 joprojām šofera nav. Piesienas kaut kāds džeks, bet nezina nevienu vārdu ne angļu, ne citās svešvalodās. Drīz liekas mierā. Vēlāk izrādās mūsu šoferis.

03.30 šoferis izlaiž mani pie Bukarestes vilciena stacijas. Vilciens jāgaida 2 stundas. Miedziņš nāk. Stacija pilna ar bomžiem. Nevaru atrast biļešu kasi. Pirmie pieci cilvēki angļu valodā nesaprot neko. Sestais - policists - laipns un runā labā angļu valodā. Paskaidro, kur jābrauc un kur nopirk biļeti. Baigi gribās čurāt. Parādās čigāni un piesakās pasargāt mantas..īpaši laptopa somu, kamēr es eju uz tualeti. Neizmantoju piedāvāto iespēju! Arī citi ir laipni un gatavi atrisināt manas problēmas - taksometra šoferis tikai man kā labam cilvēkam izsaka speciālo piedāvājumu - pa 100 eiro viņš ir gatavs uzupurēties un aizvest mani. Atkal neizmantoju vietējo labsirdību!

04.00 gaidot vilcienu iepazīstos ar jauku rumāņu pāri, kas brauc manā virzienā. Skaidro, ka vairumam rumāņu nav siltas jūtas pret čigāniem un krieviem. Nopļāpājam 3 stundas.

05.30 esmu vilcienā. Vilciens jauns un ļoti kārtīgs - vienīgais pozitīvais iespaids par Rumāniju pagaidām! Uz pārējiem sliežu ceļiem šausmīgi vagoni - izskatās kā ražoti pirms Pirmā pasaules kara. Arī divstāvīgi, tādi kā lopu vagoni. Tādos es par velti nebrauktu.

Braucot cauri laukiem konstatēju, ka tik baisā vietā nekad neesmu bijis. Gar dzelzceļu klaiņo suņi lielos baros. Zeme neapstrādāta. Visa ceļa garumā (250 km) grausti. Filmas "Eirotrip" Bratislavas aina ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar pa ceļam redzēto.

9.30 iebraucu Krajovā. Izkāpjot no vagona, pirmais pretīmnācējs ir suns ar 3 kājām. Gribās mājās!