15.augusts
15.00 izlidoju no Rīgas. Prāgā satieku Zani un vēl 4 brīvprātīgos, kas brauc citā projektā uz Targu Jiu. Jautri jaunieši no Cēsīm...
16.augusts
00.20 ielidojam Bukarestē. Pretim neviens nav atbraucis, lai gan bija sarunāts, ka sagaidīs...
01.00 joprojām neviena nav. Meklēju telefonu. Kā par brīnumu paceļ un saka, lai neiespringstot un jūtoties ērti. Esot jāpagaida pusotra stunda un tad atbraukšot pakaļ šoferis. Tiesa, šoferis jau esot noguris, tāpēc viņš mani nevedīs norunātos 250 km, bet tikai līdz tuvākajai vilciena pieturai. Prieks, kur tu rodies! Pārējos viņš varot aizvest, jo esot pa ceļam.
01.30 sākam dzert kafiju un viskiju. Lai neaizmigtu! Pieslēdzas arī portugālis, kurš to pašu šoferi gaidot jau 6 stundas.
02.00 tā kā man jābrauc ar vilcienu, jāiet samainīt nauda. Lidostā samainu. Pēc brītiņa konstatēju, ka kasiere nav atdevusi visu naudiņu. Bet ir ok - arī portugāli viņa līdzīgi apdalījusi!
03.00 joprojām šofera nav. Piesienas kaut kāds džeks, bet nezina nevienu vārdu ne angļu, ne citās svešvalodās. Drīz liekas mierā. Vēlāk izrādās mūsu šoferis.
03.30 šoferis izlaiž mani pie Bukarestes vilciena stacijas. Vilciens jāgaida 2 stundas. Miedziņš nāk. Stacija pilna ar bomžiem. Nevaru atrast biļešu kasi. Pirmie pieci cilvēki angļu valodā nesaprot neko. Sestais - policists - laipns un runā labā angļu valodā. Paskaidro, kur jābrauc un kur nopirk biļeti. Baigi gribās čurāt. Parādās čigāni un piesakās pasargāt mantas..īpaši laptopa somu, kamēr es eju uz tualeti. Neizmantoju piedāvāto iespēju! Arī citi ir laipni un gatavi atrisināt manas problēmas - taksometra šoferis tikai man kā labam cilvēkam izsaka speciālo piedāvājumu - pa 100 eiro viņš ir gatavs uzupurēties un aizvest mani. Atkal neizmantoju vietējo labsirdību!
04.00 gaidot vilcienu iepazīstos ar jauku rumāņu pāri, kas brauc manā virzienā. Skaidro, ka vairumam rumāņu nav siltas jūtas pret čigāniem un krieviem. Nopļāpājam 3 stundas.
05.30 esmu vilcienā. Vilciens jauns un ļoti kārtīgs - vienīgais pozitīvais iespaids par Rumāniju pagaidām! Uz pārējiem sliežu ceļiem šausmīgi vagoni - izskatās kā ražoti pirms Pirmā pasaules kara. Arī divstāvīgi, tādi kā lopu vagoni. Tādos es par velti nebrauktu.
Braucot cauri laukiem konstatēju, ka tik baisā vietā nekad neesmu bijis. Gar dzelzceļu klaiņo suņi lielos baros. Zeme neapstrādāta. Visa ceļa garumā (250 km) grausti. Filmas "Eirotrip" Bratislavas aina ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar pa ceļam redzēto.
9.30 iebraucu Krajovā. Izkāpjot no vagona, pirmais pretīmnācējs ir suns ar 3 kājām. Gribās mājās!
01.00 joprojām neviena nav. Meklēju telefonu. Kā par brīnumu paceļ un saka, lai neiespringstot un jūtoties ērti. Esot jāpagaida pusotra stunda un tad atbraukšot pakaļ šoferis. Tiesa, šoferis jau esot noguris, tāpēc viņš mani nevedīs norunātos 250 km, bet tikai līdz tuvākajai vilciena pieturai. Prieks, kur tu rodies! Pārējos viņš varot aizvest, jo esot pa ceļam.
01.30 sākam dzert kafiju un viskiju. Lai neaizmigtu! Pieslēdzas arī portugālis, kurš to pašu šoferi gaidot jau 6 stundas.
02.00 tā kā man jābrauc ar vilcienu, jāiet samainīt nauda. Lidostā samainu. Pēc brītiņa konstatēju, ka kasiere nav atdevusi visu naudiņu. Bet ir ok - arī portugāli viņa līdzīgi apdalījusi!
03.00 joprojām šofera nav. Piesienas kaut kāds džeks, bet nezina nevienu vārdu ne angļu, ne citās svešvalodās. Drīz liekas mierā. Vēlāk izrādās mūsu šoferis.
03.30 šoferis izlaiž mani pie Bukarestes vilciena stacijas. Vilciens jāgaida 2 stundas. Miedziņš nāk. Stacija pilna ar bomžiem. Nevaru atrast biļešu kasi. Pirmie pieci cilvēki angļu valodā nesaprot neko. Sestais - policists - laipns un runā labā angļu valodā. Paskaidro, kur jābrauc un kur nopirk biļeti. Baigi gribās čurāt. Parādās čigāni un piesakās pasargāt mantas..īpaši laptopa somu, kamēr es eju uz tualeti. Neizmantoju piedāvāto iespēju! Arī citi ir laipni un gatavi atrisināt manas problēmas - taksometra šoferis tikai man kā labam cilvēkam izsaka speciālo piedāvājumu - pa 100 eiro viņš ir gatavs uzupurēties un aizvest mani. Atkal neizmantoju vietējo labsirdību!
04.00 gaidot vilcienu iepazīstos ar jauku rumāņu pāri, kas brauc manā virzienā. Skaidro, ka vairumam rumāņu nav siltas jūtas pret čigāniem un krieviem. Nopļāpājam 3 stundas.
05.30 esmu vilcienā. Vilciens jauns un ļoti kārtīgs - vienīgais pozitīvais iespaids par Rumāniju pagaidām! Uz pārējiem sliežu ceļiem šausmīgi vagoni - izskatās kā ražoti pirms Pirmā pasaules kara. Arī divstāvīgi, tādi kā lopu vagoni. Tādos es par velti nebrauktu.
Braucot cauri laukiem konstatēju, ka tik baisā vietā nekad neesmu bijis. Gar dzelzceļu klaiņo suņi lielos baros. Zeme neapstrādāta. Visa ceļa garumā (250 km) grausti. Filmas "Eirotrip" Bratislavas aina ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar pa ceļam redzēto.
9.30 iebraucu Krajovā. Izkāpjot no vagona, pirmais pretīmnācējs ir suns ar 3 kājām. Gribās mājās!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru